STAŅISLAVS LEMSSOLARISStaņislavs Lems dzimis 1921. gadā Ļvovā. Tur viņš pabeidza vidusskolu un sāka studēt medicīnu. Karš pārtrauca S. Lema studiju gaitas. Pēc Polijas atbrīvošanas Lems Krakovā pabeidza medicīnas studijas un pievērsās rakstniecībai.Staņislava Lema pirmais solis zinātniskās fantastikas jomā bija grāmata «Astronauti». Šajā virzienā gāja viņa daiļrades tālākais attīstības ceļš. Viņš sarakstījis ap 20 grāmatu, kurās dziļa zinātniska doma savijas ar neparastu iztēles bagātību. S. Lema grāmatas tulkotas vairāk nekā divdesmit pasaules valodās. Lūk, daži S. Lema daiļdarbi, kuru slava aizskanējusi tālu aiz Polijas robežām: «Astronauti», «Ma- gelāna mākonis», «Solāris», «Atgriešanās no zvaigznēm>s «Ede- na», «Robotu pasakas», «Neuzvaramais», «Zvaigžņu dienasgrāmatas».S. Lemu interesē ne vien zinātniskā fantastika, bet arī mūsdienu tematika. Viņš ir uzrakstījis romānu «Laiks, kas nav bijis veltīgs», autobiogrāfisko stāstu «Augstā pils», kā arī filozofiskās esejas «Dialogi» un «Summa Technologiae».Par panākumiem rakstniecībā Staņislavs Lems 1957. gadā iepelnījās Krakovas pilsētas balvu, bet 1965. gadā saņēma Polijas Kultūras un mākslas ministra prēmiju.Stāstā «Solāris» grupa zinātnieku, kas ieradušies no Zemes, cenšas nodibināt kontaktu ar planētas Solāris saprātīgo matēriju. Uz Solāris šī saprātīgā matērija ir okeāns — gigantisks augsti organizētas plazmas receklis. Okeāns spēj iedzīvināt materiālos tēlos spilgtākos iespaidus, kas glabājas cilvēka apziņā.S. Lems savā darbā centies parādīt, ar kādām neparedzētām grūtībām jāsastopas pētniekiem, saskaroties ar citu pasauļu saprātīgajām būtnēm.No polu valodas tuikujis - Mākslmieks Edgars Skujiņš IZDEVNIECĪBA " LIESMA
SOLARIS
STAŅISLAVS LEMS
pulksten deviņpadsmitos pēc kuģa laika pagāju garām pavadītājiem, kas stāvēja apkārt šahtai, un pa metāla kāpnēm nokāpu konteinerā. Tur bija tieši tik daudz vietas, lai varētu pacelt elkoņus. Tad savienoju šļūteni ar sienā iemontēto pievadcaurules uzgali, skafandrs piepūtās, un no šī brīža vairs nespēju pakustēties. Stāvēju, pareizāk — karājos gaisa matracī, veidodams vienu veselu ar metālisko čaulu.
Pacēlis acis, caur izliekto stiklu ieraudzīju šahtas sienas un augstāk — Modardu, kas bija pārliecies pār akas galu. Modarda seja pazuda, un kļuva tumšs, jo augšā uzlika smago aizsargkonusu. Dzirdēju, kā, pievelkot bultas, astoņkārt iesvelpās elektromotori. Tad nošņācās amortizatoros ielaistais gaiss. Acis sāka pierast pie tumsas. Es jau saskatīju universālā rādītāja salātzaļās kontūras.
— Gatavs, Kelvin? — atskanēja austiņās.
— Gatavs, Modard, — es atbildēju.
— Neraizējies! Stacija tevi uzņems, — viņš teica, — Laimīgu ceļu!
Iekams paguvu atbildēt, augšā kaut kas nošņirkstēja. un konteiners iedrebējās. Instin- ktivi sasprindzināju muskuļus, bet nekas vairāk nenotika.
— Kad starts? — es jautāju un izdzirdu troksni, it kā uz membrānu birtu vissmalkākie smilšu graudiņi.
— Tu jau lido, Kelvin. Dzīvo vesels! — pavisam tuvu atskanēja Modarda balss.
Pirms paspēju tam noticēt, manas sejas priekšā atvērās plata sprauga, caur kuru es ieraudzīju zvaigznes. Veltīgi pūlējos atrast Ūdensvīra Alfu, uz kurieni aizlidoja «Prometejs». Sis galaktikas rajons man bija svešs, es nepazinu it nevienu zvaigznāju. Šaurajā lodziņā dzirksteļoja putekļu spiets. Gaidīju, kad pirmā zvaigzne sāks kūpēt. Nesagaidīju. Zvaigznes tikai palēnām dzisa un, izplūstot uz rūsganā fona, pazuda. Sapratu, ka atrodos jau atmosfēras augstākajos slāņos. Biju nekustīgs, iespiests starp pneimatiskiem spilveniem, un varēju skatīties tikai uz priekšu. Joprojām vēl nebija horizonta. Lidoju un lidoju, nemaz to ne juzdams, tikai manu ķermeni pamazām pārņēma nodevīgs karstums. No ārpuses iezagās klusa, caururbjoša čiep- stoņa, it kā ar metālu kāds skrāpētu slapju stiklu. Ja nebūtu skaitļu, kas bez mitas mainījās rādītāja lodziņā, es nespētu apjēgt krišanas spējumu. Zvaigžņu vairs nebija. Iluminatoru aizpildīja sarkanbrūna gaisma. Dzirdēju savu smago pulsu, seja kvēloja, uz skausta jutu klimatizatora vēso elpu; nožēloju, ka man neizdevās ieraudzīt «Prometeju», — kad automātiskā ietaise atvēra iluminatoru, kuģis laikam jau atradās aiz redzamības robežām.
Konteiners nodrebēja vienreiz, otrreiz, tad tas sāka vibrēt; šīs neizturamās trīsas izlauzās cauri visiem izolācijas apvalkiem, cauri gaisa spilveniem un iespiedās manā ķermenī — rādītāja zaļganās kontūras izplūda. Uztvēru visu bez bailēm. Ne jau tādēļ esmu lidojis šo milzu gabalu, lai pie paša mērķa ietu bojā.
— Solāris Stacija! — teicu. — Solāris Stacija, Solāris Stacija! Dariet kaut ko. Šķiet, ka zūd stabilitāte. Solāris Stacija, te Kelvins. Uztveru.
Un atkal nokavēju svarīgo planētas parādīšanās brīdi. Tā izpletās milzīga, plakana; pēc planētas virsmas kontūrām es sapratu, ka esmu vēl tālu, pareizāk sakot, — augstu, jo biju jau šķērsojis to netveramo robežu, kur attālums no debesu ķermeņa kļūst par augstumu. Kritu. Joprojām kritu. Tagad jutu to, pat aizvēris acis. Tūlīt gan tās atdarīju, jo gribēju iespējami vairāk redzēt.
Nogaidīju pārdesmit sekundes un izsaucu planētu atkal. Arī šoreiz nesaņēmu atbildi. Radioaustiņās veselām zalvēm atkārtojās atmosfēras izlādes sprakšķi. Fonam bija dziļš un zems tonis, un šķita, ka tā ir pašas planētas balss. Iluminatorā kaut kas aizsedza oranž- krāsas debesis. Stikls satumsa; instinktīvi sarāvos, cik nu ļāva pneimatiskā bandāža, bet jau nākamajā sekundē sapratu, ka tie ir mākoņi. To lavīna žigli paspruka uz augšu. Joprojām planēju, atrazdamies te saulē, te ēnā, — konteiners rotēja ap savu vertikālo asi, un milzīgs, uztūcis saules disks vienmērīgi slīdēja gar manu seju no kreisās puses uz labo. Piepeši caur troksni un sprakšķiem man tieši ausī ierunājās tāla balss:
— Solāris Stacija Kelvinam, Solāris Stacija Kelvinam. Viss kārtībā. Jūs atrodaties Stacijas kontrolē. Solāris Stacija Kelvinam, nosēšanās gatavība nulles momentā, atkārtoju, nosēšanās gatavība nulles momentā, uzmanību, sāku. Divi simti piecdesmit, divi simti četrdesmit deviņi, divi simti četrdesmit astoņi…
