Starp diviem laikmetiem полностью

Viņa pārtrauca sarunu, un es lēnām noliku klausuli. Vai iespējams, ka es būtu aizsapņojies veselas div­desmit minūtes? Es atkal pievērsos veidlapai, kuru biju sācis izpildīt, tad patiesās bailēs pielēcu stāvus, mans krēsls paslīdēja atpakaļ un ar blīkšķi atsitās pret sienu. Anketā zem mana vārda, dzimšanas vietas un dzimšanas laika bija ierakstīts mana tēva vārds «Ērls Gevins Morlijs»; viņa dzimšanas vieta un dzim­šanas laiks «Mansi Indiānas štatā 1908. gadā», ma­nas mātes meitas vārds «Stronga», mani vaļasprieki «zīmēšana» un «fotografēšana» un pilnīga manu darba gaitu vēsture, sākot ar «Nefu un Kārteru» Bu- falo. Arī pārējās anketas t bija izpildītas, pie tam visas, tāpat kā šī, nepārprotami manā rokrakstā. Ne­bija iespējams, ka es, pats to nezinot, bulu tās izpildī­jis, taču izpildītas tās bija. Nebija arī iespējams, ka būtu aizritējušas jau divdesmit minūtes, bet tā tas

bija. Un baltais telefona aparats — es atkal paskatī­jos uz to — vēl aizvien bija zaļš. Mati man uz pakauša iekņudējās, it kā gribētu slieties stāvus, un vēderu ka dure sažņaudza bailes.

Tad beidzu baidīties. Šīs veidlapas es nebiju iz­pildījis, to es zināju. Es šai telpā nebiju uzturējies ilgāk par trim vai četrām minūtēm, arī to es zināju. Es stāvēju un, piemiedzis acis, stingi skatījos pari rakstāmgaldam un domāju, tad pēkšņi mans skatiens krita uz akvareli pie sienas. Slēgtais tilts bija pazu­dis, tagad tā vietā bija ar priedēm apaudzis un sniega klāts kalns. Es skaļi iesmējos, bailes acumirklī sarā- vās un pagaisa. Atveras durvis, un ienāca Rūbs Prīns.

Vai pabeidzāt visu? Kas par lietu?

Pie joda, Rūb, kādu velnu jūs te dzenat?

Es stāvēju smīnēdams, kamēr viņš pienāca pie galda.

Kapec man jāiedomājas, ka esmu uzturējies šeit divdesmit minūtes?

liet j 11 s bijāt šeit divdesmit minūtes.

Un ta bilde pie sienas, — es norādīju uz akva­reli, pārvērtas no tilta par kalnu?

Akvarelis? — Rubs stavēja pie rakstāmgalda un samulsis pagriezās, lai paskatītos uz to. — Uz la allaž ir bijis kalns.

Un telefona aparāts vienmēr ir bijis zaļš, Rūb?

Viņš paskatījās uz to.

Jā, laikam gan, cik varu atcerēties.

Vel aizvien smīnēdams, es lēni papurināju galvu.

Tā taču nav taisnība, Rūb; es šeit esmu ilgākais piecas minūtes.

Es norādīju uz papīriem uz rakstāmgalda.

Un es nekad neesmu izpildījis šīs veidlapas, lai cik Iīd/,īgs ari šis rokraksts būtu manējam.

Kadu brīdi Rubs stāvēja un pāri galdam skatījās ii/, mani; viņa acis izskatījās norūpējušās.

—    Un ja nu cs jums zvēru, Saj, ka jūs to darījāt? Un ka jūs šeit esat, — viņš paskatījās pulkstenī, — gandrīz divdesmit piecas minūtes.

—   Tad jus melotu.

—   Un ja to apzvēr ari Roze?

Es tikai papurināju galvu. Pēkšņi es notupos bla­kus mazajam telefona galdiņam un paskatījos zem ta. Tur karājās baltais telefona aparāts, un galdam apakšā piestiprinātā platā U veida vara lente neļāva nokrist klausulei uz grīdas; blakus atradās maza metāla kastīte, no kuras divas stieplītes iesniedzās galda kājas iekšpusē. Es piespiedu galda virsu tuvu malai, un panelis ar intarsijām apsviedās, baltais telefona aparāts bija atkal uz galda, bet zaļais — nozudis zem tā. Kad es pacēlu acis uz Rūbu, viņš smaidīja un pār plecu māja kādam aiz kabineta durvīm.

Ienāca vīrietis kreklā. Viņš bija jauns, tumšma­tains, ar apcirptām ūsiņām un ļoti apmierināts skatī­jās uz mani. Kad viņš pienāca pie mums, Rubs sacīja:

—   Doktors Oskars Rosofs. Saimons Morlijs.

Mēs nobērām parastās pieklājības frāzes, un

Rosofs pārliecās pāri galdam; es pacēlu roku, lai paspiestu viņējo, taču viņš vis nesaņēma manu roku, bet ar īkšķi un rādītājpirkstu aptvēra manu locītavu.

Pēc brīža doktors teica:

—    Pulss gandrīz normāls un aizvien vēl pamazām nomierinās.

Viņš palaida vaļā manu rokas locītavu un stāvēja, laimīgi uzsmaidīdams man.

Kā jūs zinājāt? Kas jums pačukstēja? — viņš jautāja.

Durvīs stāvēja Roze un smaidīdama novēroja mus.

—    Neviens man neko priekšā nepateica, bet tas taču ir neiespējami. Es zināju, ka neesmu izpildījis veidlapas un neesmu šeit uzturējies divdesmit minūtes.

Kad pamāju uz akvareli, man atkal bija jāpa­smaida.

—   Un es zināju, ka pirms dažām minūtēm tas muļ­ķīgais kalns vēl bija tilts.

Es vēl nebiju beidzis, kad Rosofs jau nomurmināja:

— Introspektīva psihe. — Tad viņš teica Rūbam: - Ļoti laba reakcija.

Doktors atkal pievērsās man: - Jums var likties nesvarīgi, taču varu apliecināt, ka daudzi cilvēki izdarās pavisam aplami. Viens pie- leca kājās un metās laukā pa durvīm; mums viņš vestibilā bija jānoķer un viss viņam jāizskaidro.

—   Lieliski, es priecājos, ka izturēju šo mēģinā­jumu.

Es jutos tik laimīgs kā puišelis, kas tikko bez kļū­dām uzrakstījis pareizrakstības uzdevumu, taču cen­tos to neizrādīt.