Starp diviem laikmetiem полностью

—   Nē, tā nav, ka es to noliegtu. Nav taču nozīmes tam, ko es domāju, tas nav būtiski, jo varbūt es kļū- dos. Kas var būt pārliecināts, ka Kuba kādreiz noda­rīs mums kādu ļaunumu? Tā ir briesmīgi maza un līdz šim nav mums nekādi kaitējusi.

—   Bet vai viņi nemēģināja? — Esterhāzi gandrīz kliedza.

Klusi, mēģinot nomierināt satrauktos prātus, Fesen- dens piebilda:

—   Raķešu krīze.

It kā viņš pieklājīgi atgādinātu kaut ko, kas būtu varējis izkrist man no prāta.

—   Nu ja, taču, pēc Roberta Kcncdija domām, tie bija militāristi, kas mēģināja Dž. F. K.[15] pārliecināt, ka briesmas ir lielākas, nekā īstenībā varbūt bija. Taču es negribu iestigt debatēs par Kubu. Lai kā toreiz īsti bija, es tikai tagad domāju, nevienam nav dievišķīgās gudrības, lai pārveidotu tagadni, pārvei­dojot pagātni. Tas ir par traku! Ak dievs, paskatieties tikai, kas jau ir noticis! Zinātnieki izdara jaunus fan­tastiskus atklājumus, un tos tūlīt savās ķetnās sagrābj tikai saujiņa cilvēku, kas vienmēr zina, kas ir vislabākais mums — visiem pārējiem. Zinātne iemācās skaldīt atomu, un viņi tūlīt zina, ka vislabā­kais, ko var izdarīt ar jaunajām zināšanām, ir uzspert gaisā Hirosimu!

—  Vai jūs domājat, ka tā nebija? — Esterhāzi le daini pajautāja. — Vai mums vajadzēja atļaut simtiem tūkstošu amerikaņu kareivju nomirt Japanas krasta?

Es nezinu. Kas zina? Man šķiet, ka lielāko daļu visādu vissvarīgāko lēmumu pieņem cilvēki, kuri ari nezina. Tikai paši iedomājas, ka zina. Viņi zina, ka ir pareizi un nepieciešami saindēt gaisu ar radioaktī­vajām vielām. Viņi zina, ka mūsu ģenētiku atklājumi jāizmanto, lai radītu jaunas un drausmīgas slimības. Un ka viņiem nav jāprasa piekrišana deviņdesmit deviņiem un deviņām desmitdaļām procentu, proti, mums pārējiem. Un tagad, kad atkal viens zināt­nieks — doktors Dancigers ir izdarījis šo milzīgo atklājumu, viņš sēž mājās, izmests no Projekta ka nepiemērots, kā tāds, kas nespēj izlemt, ko darīt ar šo atklājumu. Bet jūs neesat nepiemēroti. Atkal ir reize, kad jūs zināt, ka vislabākais, ko var izdarīt ar šo atklājumu, ir iznīcināt Kastro Kubu. Nu, bet kā jūs to zināt? Kas ir devis šai mazajai saujiņai cilvēku, kuri piesārņojuši visu apkārtējo vidi, — kas deva viņiem dievišķīgo varu kontrolēt mūsu, pārējo, dzīvi un nākotni? Par lielāko dalu no viņiem mēs nekad neesam neko dzirdējuši, un — drošs kā bankā — mēs neesam viņus ievēlējuši! — Es sēdēju un noskatīju viņus visus pēc kārtas, tad sāku runāt klusākā balsī. — Pat ja jums ir taisnība attiecībā uz Kubu, un var būt, ka jums ir arī, — paskatieties, pie kā tas noved. Tas noved pie aizvien lielākām un lielākām izmaiņām; saujiņa cilvēku ar militāristu smadzenēm no jauna pārrakstīs pagātni, tagadni un nākotni sa­skaņā ar savam idejām par to, kas ir vislabākais visai pārējai cilvēcei. Nē, ser, nē, džentlmeņi, es atsakos!

Esterhāzi nāsis bija niknuma nekustīgi iepletušās un nobālušas. Sakodis zobus, viņš dziļi un lēni caur degunu ievilka elpu, piepildīdams plaušas ar gaisu, lai uzbruktu man. Rūbs to pamanīja un, pirms Ester­hāzi paspēja atvērt muti, teica:

—   Atļaujiet man. — Un es viņa balsi izdzirdu komandas toni un pārsteigts sapratu, ka tā ir pavēle - majors Prīns pavēl pulkvedim Esterhāzi. Es atskārtu, ka vēl neesmu izpratis īstas attiecības Projektā. Esterhāzi cieši saknieba lupas un paklau­sīja. Rūbs pagriezās pret mani un saka runāt rāma, vienmuļa balsī, nemaz necenšoties man iztapt vai mani nomierināt, tikai vienkārši izskaidroja faktus, atļaudams man tos pieņemt vai ari noraidīt.

—   Mēs ļoti nožēlosim, ja jūs atteiksieties, pašlaik jūs esat vislabākais darbinieks. Mūsu meklējumi tur­pinās bez pārtraukuma, bet atrast piemērotus ļaudis nav kļuvis ne par matu vieglāk. Un tomēr … tos var atrast, un tie ir atrasti. Turklāt citās Projekta daļās darbs turpinās; jūsējais nav vienīgais. Cilvēks, kas dažas sekundes pabijis viduslaiku Parīzē, atkal bija tur. Pirms dažām dienām mēs uz divdesmit minūtēm sasniedzām Denveru 1901. gadā. Ziemeļu Dakotā mums neveicās, neveicās arī Vimī, neveicās Montānā. Un mums Projektā ir nopietnas raizes arī par Vin- fīldu Vermontas štatā. Cilvēkam, kas tur darbojās, veicās. Viņš ieradās tur divas reizes, bet pēc otrā «ceļojuma» vairs neatgriezās. Mēs nezinām, kāpēc; ir kāds puslīdz ticams minējums, bet zināt mēs nezi­nām. Uz ko es mērķēju? Es jums atklāti un godīgi saku, ka mums ir nopietnas grūtības un problēmas. Es jums saku, ka pašlaik jūs varbūt esat vislabākais no mūsu darbiniekiem, kādu otru diez vai atradīsim. Es jums saku, mēs ļoti ceram, ka jūs pārdomāsiet. Bet es jums saku arī, ja jūs nepārdomāsiet… — Viņš apklusa un bez smaida acīs skatījās uz mani, tad mierīgi un kategoriski pabeidza teikumu: — … mēs vienkārši dabūsim kādu citu. IJ11, ja eksperiments nevarēs notikt 1882. gadā Ņujorkā ar Džeikobu Pike­ringu, tad mēs izdarīsim citu eksperimentu citā vietā, c ita laikā un ar kādu citu. Man nav nekādas intereses ar jums strīdēties. Tikai saprotiet vienu: to tomēr izdurts.