Vīrietis runāja kādā svešvalodā, un pēc sekundēm desmit man sāka likties, ka pazīstu šo valodu — jau grasījos ieminēties Rūbam, tomēr aprāvos. Biju domājis, ka dzirdu franču valodu, bet nu vairs nebiju drošs par to. Stāvēju un uzmanīgi ieklausījos; daži vārdi bija franciski, par to es biju gandrīz vai pārliecināts, taču neskanēja gluži pareizi. Runātājs turpināja diezgan tekoši, instruktors šad tad palaboja izrunu, un apmācāmais tad vairāk reižu atkārtoja vārdu un tikai pēc tam atkal sāka runāt.
— Vai tā ir franču valoda?
No tā, kā Rūbs pasmaidīja, nopratu, ka viņš bija šo jautājumu gaidījis.
— Jā, bet viduslaiku franču valoda. Neviens tā nav runājis jau četrsimt gadu.
Rūbs piespieda otru pogu, skaļrunis apklusa, bet vīrieša lūpas turpināja kustēties. Mēs gājām tālāk. Pie nākamā loga, kad Rūbs ieslēdza skaļruni, es izdzirdu apslāpētus rēcienus un koka atsišanos pret koku; nostājos blakus Riibain un ieskatījos telpa.
Tā bija pilnīgi bez mēbelēm, sienas bija polstētas un noklātas ar biezu audeklu; divi vīrieši cīnījās ar šauteņu galos uzspraustiem durkļiem. Vienam galvā bija sekla bruņucepure, mugurā haki krāsas blūze ar augstu apkakli, kājas notītas ar kājautiem; apģērbs izskatījās pēc amerikāņu formas tērpa pirmā pasaules kara laikā. Otram kājās bija melni zābaki, uniforma bija pelēka, galva dziļa un platā vācu bruņucepure. Durkļi, kas izskatījās neīsti, bija nosūbējuša sudraba krasa, un es ievēroju, ka tie ir no krāsotās gumijas. Vīriešu sejas spīdēja no sviedriem, formas tērpiem padusēs un uz muguras bija traipi. Kamēr mēs viņus vērojam, tie ierēkdamies bruka viens otram virsū, atvairījās, izlocījās un grūstījās. Pēkšņi vācietis ātri atlēca atpakaļ, izlikās, ka uzbruks no flanga, un ietrieca durkli otram tieši vēderā; gumijas durklis pret haki krasas formas tērpu pārliecās gandrīz uz pusēm.
Ak tu, amerikāņu cūka, tu esi beigts! — uzbrucējs ieķērcās.
— Ne velna, tas ir tikai niecīgs ievainojums vēderā, — otrs atkliedza.
Abi saka smieties un turpināja bakstīt viens otru ar durkļiem; Rubs nikni blenza uz viņiem un nomurmināja:
Aplami, pavisam aplami, izdzimteņi tādi! Pilnīgi nepareiza attieksme!
Čs uzmetu viņam skatienu. Rūbs, lūpas sakniebis un acis piemiedzis, likās bīstams un zemisks. Vēl brīdi klusēdams noskatījies, viņš spēcīgi iebelza ar īkšķi pa izslēdzēja pogu un strauji pagriežas projām no loga.
Nākamaja telpā sēdēja kads ducis vīriešu. Vairumam mugurā bija balti galdnieku kombinezoni,
dažiem džinsi un darba krekli. Pie galda slavēja vīrietis haki krāsas kokvilnas biksēs un kreklā 1111 ar lineālu rādīja uz kartona modeli, kas pilnīgi nosedza galda virsu. Tas bija istabas makets; tāpat kā skatuves dekorācijām, tam trūka vienas sienas. Vīrietis rādīja uz miniatūrajiem griestiem. Rūbs piespieda pogu blakus logam.
… krāsotas sijas. Bet tikai griestu visaugstākajās vietās, kur neiespīd gaisma.
Lineāls aizvirzījās līdz sienai.
— Šeit, lejā, sākas īstas ozola sijas un īsts apmetums. Jaukts ar salmiem, velns lai parauj, tikai neaizmirstiet!
Rūbs nospieda izslēdzēja pogu, 1111 mēs atkal devāmies tālāk.
Nākamajā telpā nebija neviena cilvēka, tikai milzīga kādas pilsētas viena rajona aerofotogrāfija, kas klaja trīs sienas no grīdas līdz griestiem; mēs apstājamies 1111 apskatījām to. Uz tās ar melnu tušu bija uzrakstīts: «Vinfīlda Vermontas štatā. Restaurācijas darbi. 9. skats. 14. sērija.» Es palūkojos uz Rubu, viņš to zināja, bet ir nedomāja man ko paskaidrot, tikai turpināja vērot lielo fotogrāfiju, un es pie sevis nospriedu neko nejautāt.
Nākamās divas telpas bija tukšas. Aiznākamajā istabā krēsli bija atbīdīti pie sienas un glīta meitene dejoja čarlstonu pārnēsājama uzvelkamā patafona mūzikas pavadībā. Sieviete vidējos gados stāvēja un vēroja viņu, ar rādītājpirkstu sizdama takti. Meitenes tērpa mala plandījās virs viņas kustīgajiem ceļgaliem, un tērpa jostas līnija nebija daudz augstāk par tiem. Meitenes mati bija īsi apgriezti, un es zināju, ka tadu sasuku sauc par zengalviņu. Viņa zelēja košļājamo gumiju. Vecākā sieviete bija ģērbusies līdzīgā, tikai mazliet garākā tērpā.
Rūbs ieslēdza skaļruni, un mēs dzirdējām, kā
meitenes kājas ātri un ritmiski slīd pa grīdu, un arī spalgo, spocīgo, senlaicīgo mūziku. Tā pēkšņi beidzās ar vecmodīgu akordu. Meitene apstājās un, skaļi elpodama, uzsmaidīja vecākajai sievietei, kas piekrītoši māja ar galvu un noteica:
— Pavisam labi!
Un pēc šā mīlīgā nobeiguma Rūbs, pūlēdamies nesmaidīt, piespieda pogu, un mēs, ne vārda nepārmi- juši, gājām tālāk.
Pagājām garām vēl trim telpām; nevienā no tām nebija cilvēku. Priekšpēdējā istabā blakus instruktora galdam rindā stāvēja kāds ducis drēbnieka manekenu. Uz viena krēsla bija kaudze papes kārbu, kas izskatījās tādas, ka tajās varētu atrasties tērpi.
