Ar cūkas cepeti, kādus gan citus!
Mēs nopirkām sendvičus un dažus ābolus un turpinājām ceļu uz Centrālo parku, līdz kuram bija pāris kvartālu ko iet. Prīns gaidīja atbildi, un mēs klusēdami nosoļojām kādu puskvartālu; tad es, vēlēdamies Init pieklājīgs, satraukti paraustīju plecus, taču nezināju, ko vēl atbildēt.
Kas man būtu jāsaka?
Ko tik gribat.
Nu labi, kāpēc izvēlējās mani?
Nu, kā saka politiķi, priecājos, ka jūs jautājat. Mums vajag speciāla tipa cilvēku. Šim cilvēkam jābūt apveltītam ar daudzām īpašībām. īstenībā tas ir garš specifisku īpašību saraksts. Bez tam visām šīm īpašībam jābūt diezgan noteiktā līdzsvarā. Sākumā mēs to nezinājām. Mēs domājām, ka derēs gandrīz katrs dedzīgs, inteliģents puisis. Piemēram, es. Tagad mēs zinām vai arī tikai domājam, ka zinām, ka viņam jābūt fiziski labi attīstītam, psihiski normālam, ar īsto temperatūru. Tam jābūt cilvēkam ar savu īpatnēju redzes viedokli. Viņam jāspēj redzet lietas tadas, kādas tās ir, un tai pašā laikā tādas, kādas tās varētu būt. Un tā laikam ir visai reta īpašība. Ja jūs varat to saprast. Laikam jau jūs saprotat, jo varbūt, ka tas, ko mēs domājam, ir mākslinieka acs. Tās ir tikai dažas īpašības, nepieciešamas vēl arī citas, par kurām es pašlaik negribu jums stāstīt. Nelaime tā, ka to trūkums šā vai tā izslēdz lielāko daļu cilvēku. Mēs varam uziet kandidātu, tikai rokoties cauri armijas jaunkareivju testiem, jūs tos atceraties, vai ne?
— Kā pa miglu.
— Es nezinu, cik komplektu šādu testu ir analizēti, tas nav manā kompetencē. Iespējams, ka miljons. Pirmajai pārbaudei lieto skaitļojamās mašīnas, tās izslēdz visus nepārprotami nepiemērotos. Un lielākā daļa ir tāda. Pēc tam analīzi turpina cilvēki; mēs negribam zaudēt itin nevienu kandidātu. Mēs esam pārbaudījuši nezin cik miljonu dienesta personīgo lietu, arī sieviešu daļās. Šķiet, ka kaut kādu iemeslu dēļ sievietes ir piemērotākas nekā vīrieši; mēs gribētu, lai tikai būtu vairāk, ko pārbaudīt. Katrā ziņā kāds Saimons L. Morlijs ar smalko un daiļskanīgo armijas numuru liekas esam piemērots. Kā tas gadījās, ka netikāt tālāk par kaprāli?
— Talanta trūkums tādās idiotiskās izdarībās kā maršēšana ierindā.
— Kā man liekas, speciālais termins šāda defekta apzīmēšanai ir «abas kājas kreisās». Vairāk nekā no simt iespējamiem kandidātiem, kurus līdz šim esam atraduši, kādi piecdesmit jau ir noklausījušies to, ko tagad dzirdat jūs, un pēc tam pagriezuši mums muguru. Apmēram vēl piecdesmit piekrita, un vairāk nekā četrdesmit no tiem izgāzās tālākajos testos. Galu galā pēc īsta elles darba mums ir pieci vīrieši un divas sievietes, kas varbūt varētu noderēt. Visvairāk no viņiem izkritīs īstajā mēģinājumā: mums nav neviena paša, par kuru mēs justos pavisam droši. Ja vien spēsim, mēs gribētu savākt divdesmit piecus kandidātus. Mēs jau vēlētos simtu, taču nav ticams, ka tas izdosies; katrā ziņā mēs nezinām, ka viņus atrast. Bet jūs varētu būt viens.
— Kaut tu izčibētu!
Kad mēs pie 59. ielas stāvējām un gaidījām zaļo gaismu, es no sāniem paskatījos uz Rūbu un teicu:
— Jā, Rūb Prīn, jūs esat kādreiz spēlējis futbolu. Kad tas bija? Pirms gadiem desmit?
Viņš pagriezās un pavīpsnāja.
Jūs uzminējāt! Jūs esat lāga puika, man vajadzēja jums izmaksāt kādu biezu, tumīgu saldo ēdienu, tādu, kādu pats vairs nedrīkstu ēst. Es spēlēju pirms gadiem piecpadsmit; īstenībā es vairs neesmu tas jaunais, skaistais jauneklis, pēc kāda es, manuprāt, izskatos.
— Kādā komandā jūs spēlējāt? Nevaru atminēties.
Iedegās zaļā gaisma, un mēs nokāpām no ietves.
— Vestpointā.'
Es to zināju! Jūs esat armijā?
- Jā.
Es papurināju galvu.
Nu, ļoti žēl, taču, lai ievilktu mani šai afērā, ar jums vien nepietiks. Vajadzēs piecus spēcīgus, cīņas kārus militāros policistus, lai aizstieptu mani atpakaļ uz armiju, un es spārdīšos un kliegšu visu ceļu. Vienalga, lai ko jūs arī pārdodat un lai cik aizraujošs tas būtu, es to negribu. Bezmiega naktis vien armijā nav pietiekami pievilcīgas, Prīn, man tā ir līdz kaklam.
Ielas otrā pusē uzkāpām uz ietves, šķērsojām to un sakāru iet pa grantētu ceļu, meklēdami kādu tukšu solu.
- Kas armijai vainas? — Rūbs jautāja, tēlodams aizskartu nevainību.
— Jūs teicāt, ka mūsu saruna prasīs tikai stundu. Lai atbildētu uz jūsu jautājumu, man vajadzētu veselu nedēļu nodaļu virsrakstiem vien.
Labi, neiestājieties armijā, pievienojieties flotei, mēs no jums iztaisīsim visu, ko tik gribat, sākot ar bocmaņa palīgu un beidzot ar vecāko leitnantu. Vai sāciet strādāt iekšlietu departamentā. Jūs varētu kļūt arī par mežsargu. — Prīns uzjautrinājās. — Ja gribat,
' Vestpointā atrodas amerikāņu armijas ģenerālštāba akadēmija un citas militāras iestādes.
