Starp diviem laikmetiem полностью

—   Un jūs gribētu novērot, ka viņš šito nosūta, vai ne? Nu, kas gan var jums to pārmest! Es arī gribētu to redzēt. Bet kāds labums jums no tā tiks, Saj? Ko jūs uzzināsiet? Ja vispār kaut ko, tad tikai vēl kādu nenozīmīgu sīkumu; tas turpinās jūs mocīt, un jūs nevarēsiet atklāt visu noslēpumu. Jo jūs droši vien esat sapratis — viņš pārliecās pāri galdam uz manu pusi —, ka nedrīkst kaut vai tikai mazdrusciņ iejauk­ties pagātnes notikumos. Mainīt kaut ko pagātnē nozīmētu mainīt nākotni, kas no tās atkarīga. Tādas iejaukšanās sekas ir neiedomājamas, un tāds risks ir pilnīgi nepieļaujams.

—   Protams! Un es to saprotu. Gribu tikai redzēt, kā vēstuli nosūta, doktor Danciger! Man ir skaidrs, ka neko daudz neuzzināšu. Varbūt pat neko. Bet . . . nu, es nevaru to izskaidrot…

—   Nevajag. Jo es saprotu. Tomēr. ..

—  Ja mēģinājums izdosies, es kaut ko novērošu. Kāpēc gan ne šo gadījumu?

Man šķiet, ka teorētiski nav iemesla to nedarīt; es jau baidījos, ka jūs jautājumu nostādīsiet tā. Labi, Saj. Vakar pēc jūsu aiziešanas es piezvanīju pado­mes locekļiem. Mums ik pa divi mēnešiem notiek apspriedes, nākamajai vajadzēja notikt šīs nedēļas beigās, un es lūdzu viņus sapulcēties šodien. Vakar vakarā es nezināju, kas jums prātā, bet man liekas, tas ir kaut kas tāds, kas jāizšķir padomei. Zināt, man nav gluži brīvas rokas. Es darīšu padomei zināmu šo jūsu priekšlikumu. Un arī tā teiks «nē».

Mazliet vēlāk Dancigers padomes telpās stādīja mani priekšā tās locekļiem. Konferenču zāle bija diez­gan liela un tipiska, tāda pati kā daudzās reklāmu aģentūrās: priekšā bija pārvietojama tāfele, pie pre­sētajiem sienas paneļiem piesprausta laba tiesa palie­linātu fotogrāfiju un zīmējumu, galvenokārt no Lie­lās Manēžas; garš konferenču galds, ap to vīrieši kreklos, svīteros un uzvalkos. Dancigers vadāja mani apkārt galdam iepazīstinādams. Dažus es jau pazinu — tur bija Rūbs, šodien ģērbies uzvalkā, viņš tikai uzsmaidīja un pamāja man; bija arī kāds inže­nieris, ar kuru Rūbs mani bija iepazīstinājis gaitenī. Es iepazinos ar pārsteidzoši jaunu inteliģenta izskata vēstures profesoru no Kolumbijas, ar plikgalvainu, tuklu meteorologu no Kalifornijas tehnoloģiskā institūta, ar Čikāgas universitātes bioloģijas profe­soru, kas tiešām izskatījās pēc profesora, ar Prinsto- nas universitātes vēstures profesoru, kas izskatījās pēc naktskluba komedianta, ar nervozu un modru armijas kājnieku pulkvedi Esterhāzi, kas bija civil- tērpā; ar zemiska izskata Savienoto Valstu senatoru un vēl citiem. Man šķiet, ka tā bija diezgan izcila sabiedrība, bet pēc tā, kā visi skatījās uz mani, kad sarokojāmies un apmainījāmies pieklājības frāzēm, konstatēju, ka godaviesis šobrīd esmu es. Visi pēc kārtas piecēlās, smaidīja, kaut ko pateica; un arī es smaidīju un kaut ko atbildēju, bet sasveicinoties visi pētoši skatījās man sejā. No tā nopratu, ka es un vēl kads pusducis tādu pašu kā es esam tie, kuru dēļ notiek šī un visas citas apspriedes. Projekts bijām mēs, un, kad gāju uz kafejnīcu, lai pie tases kafijas sagaidītu Dancigeru, es pēkšņi jutos varen ievēro­jama persona.

Doktors ieradās minūtes divdesmit vēlāk, izskatī­jās apmierināts un drusku pārsteigts. Apsēdies pie mana galdiņa, viņš pavēstīja, ka padome piekritusi manam lūgumam. Dancigers teica, ka Rūbs, Prinsto- nas profesors un Esterhāzi esot izcīnījuši man uzvaru. Viņi bija pierādījuši, ka manā nodomā nav nekā ļauna un, iespējams, ka tam, ko cs gribēju darīt, būs pat savas priekšrocības; tātad jautājums bija izlemts. Dancigers pasmaidīja un teica:

— Un tagad jūs ievedat kārdināšanā mani. 1882. gadā mana māte bija sešpadsmit gadu veca. Viņa bija dzimusi 6. februārī, un viņas dzimšanas dienā tēvs, māte un māsa aizveduši viņu uz Voleka[6]teātri; tieši toreiz viņa sastapusies ar manu tēvu. Tā uz visu mūžu palika ģimenes anekdote. Viņš, ener­ģijas pārpilns jauns dendijs, ieradies teātrī un ierau­dzījis Ābolu Mēriju, īsti raksturīgu tā laika tipu, kura pie teātriem pārdevusi ābolus. Kaut kāda impulsa mudināts, viņš pasniedzis sievai zelta monētu piecu dolāru vērtībā, piemetinādams, ka tā nesīšot laimi gan Mērijai, gan viņam pašam. Mērija atbildējusi, ka šis vakars būšot viņam svētīgs; tēvs iegājis vestibilā, un viņam iekritis acīs zaļš samta tērps un meitene, kurai tas bijis mugurā. Tēvs pazinis ļaudis, ar kuriem mei­tenes ģimene sarunājusies, piegājis klāt, iepazīsti­nāts, un pēc dažiem gadiem viņi apprecējušies. Tagad jūs varat saprast, kādā kārdinājumā jūs esat ievedis mani.

Es smaidīdams pamāju ar galvu, un Dancigers atzvēlās savā krēslā.

—   Daudzreiz es itin nemaz nespēju ticēt šim Pro­jektam. Viss pasākums man šķiet absurds, bezcerīgs. Bet, ja tas izdosies, Saj, ja jūs patiesi sasniegtu tā laika Ņujorku un, neviena neievērots, stāvētu vesti­bila kaktā, jūs varētu būt manu vecāku satikšanās aculiecinieks … nu, ja mums var būt viens personisks nolūks, tad var būt arī otrs. Es būtu jums ļoti patei­cīgs, Saj, ja jūs uzzīmētu viņu ģīmetnes, kādi viņi toreiz izskatījās.

Viņš strauji piecēlās.