Es zināju, ka pie logiem ir smagas zaļas štoras, un pa tumsu tās nolaidu, tad aizvilku samta portjeras. To pašu izdarīju ar visiem pārējiem logiem, tad izvilku no kabatas sērkociņu kārbiņu. Pret kurpes pazoli uzrāvu sērkociņu. Tas nosprakšķēja, uzlies­moja un sāka rami degt; vasks tievā strūkliņā tecēja pa kātiņu. Ar otras rokas saliekto plaukstu sargā­dams liesmiņu, es tuvināju sērkociņu izrotātajai L veida misiņa gāzes caurulei, pie kuras īsā atzaro­juma bija piestiprināts puķots stikla abažūrs; cauru­les apakšējā daļa bija atslēgas veida misiņa roktu­ris. Es pagriezu lo, izdzirdu kluso gāzes šņākoņu un pieliku aizdedzināto sērkociņu pie caurules vaļējā gala. Zem stikla abažūra izšāvās ķīļveida liesmiņas ar zilu maliņu, un man pie kājām uz puķotā pelēkā paklāja parādījās šaudīgs gaismas aplis, tad gaisma kļuva mierīga.

Es apskatīju istabu un mēbeles tikai īsu mirkli. Teicu sev, ka ir jau gandīz divi no rīta 1882. gada 5. janvārī, un pēkšņi sapratu, ka eksperiments patie­šām sācies. Taču tagad es biju noguris, pilnīgi bez enerģijas, roka, kas vēl aizvien kavējās pie slēdža, izdzēsa gaismu, un tad es cauri priekšnamam gāju uz guļamistabu. 

<p>7</p>

Es gluži labi māku gatavot ēdienu, piedūmojot vir­tuvi, kā parasti to iemācās vientuļi vīrieši. Bet tagad es ar cepšanu un vārīšanu noņēmos gandrīz jau nedēļu, un manas atmiņas par labu maltīti kļuva neskaidras. Šovakar man bija paredzēta kapāta cūkas šnicele ar šķēlēs sagrieztiem, taukos ceptiem kartupeļiem; es cerēju, ka pārmaiņas pēc abi ēdamie būs gatavi reizē, tomēr manas cerības uz to nebija nekādas lielās. Nemākulīgi rosīdamies pa veco lielo virtuvi, es nodomāju, ka man tā ēst gatavošana gan ir līdz kaklam, bet tad tūlīt pasmīnēju — «līdz kak­lam» nu gan nebija īstais apzīmējums.

I'išborna tirgus izsūtāmais zēns gaļu šorīt bija alnesis pie. dzīvokļa kalpotāju ieejas. Es stāvēju pie durvīm savās melnajās biksēs bez iegludēm un a(lokiem; bikses turēja plati bikšturi; kājās man bija smagas, melnas pogājamas kurpes, mugurā zaļi baiti svītrots krekls bez apkaklītes, kaut gan abas — kā priekšējā, tā aizmugures podziņa bija ieliktas krekla apmalē; vēl man mugurā bija melna, ar tresēm apma­tota divrindu veste, pār to stiepās smaga zelta pulk­steņa ķēde. Es pasniedzu zēnam ar zīmuli rakstītu sarakstu par gaļu un pārtikas precēm nākamajai die­nai un iedevu viņam piecus centus dzeramnaudas. Monētai vienā pusē bija vairogs, otrā — milzīgs 5: zēns, to saņemdams, smaidīja kā saulīte un pieklā­jīgi pateicās. Likdams gaļu ledus kastē, es iztēlojos, ka viņš izgājis atpakaļ uz ielas, rāpjas augšā uz vieglā precu furgona sēdekļa; abus furgona sānus klāja audekls, kuru vasarā varēja uzlocīt uz augšu. Es zinu, ka, uznākot sniegam — tas tagad varēja notikti kuru katru dienu —, viņš furgonu apmainīs pret lielām preču pārvadājamām ragavām.

Gaļa, kuru uzliku uz ledus, bija ietīta rupjā papīrā, kādu lietoja miesnieki, un apsieta ar auklu; no celo­fānā vai gumijotās lentes nedrīkstēja būt ne miņas. Kāds pirmajā dienā bija to piemirsis, taču kāds cits acīmredzot bija parūpējies, lai no šīs reizes to vien­mēr atcerētos. Viņi atminējās arī, kā jāiesaiņo sviests un cūku tauki; tos piegādāja ietītus tādā pašā papīrā un iepakotus lēzenā kubuliņā no koka, kurš bija tik plāns kā papīrs.

Uz lielās, melnās, ar oglēm kurināmās plīts cepās mani kartupeļi, un es stāvēju, vērodams un šad tad apmaisīdams tos. Man patika virtuvē; tā bija mil­zīga telpa, kur pašā vidū bija gana vietas lielam, apa­ļam galdam un četriem koka krēsliem ar augstām atzveltnēm. Plīts bija tik liela kā kantora rakstām­galds un izrotāta ar niķelētiem lējumiem. Milzīgs koka skapis aizsedza visu vienu sienu no grīdas līdz griestiem; aiz slīpēta stikla durvīm uz plauktiem, kas bija apklāti ar vaskadrānu, rindojās fajansa un stikla trauki, katli un pannas.

Tā bija jauka, ērta, uguns piesildīta telpa; logi bija aizsviduši, un tiem nevarēja redzēt cauri. Es aizgāju no plīts pie skapja, izņēmu no lielās, sarkanās mai­zes kastes pusklaipu maizes un nogriezu trīs biezas rikas. Zināju, ka apēdīšu visas, jo šī maize bija vie­nīgā, kas man vēl labi garšoja. Pie sevis nodomāju — es vēl balsī nesarunājos ar sevi, vēl ne —, ka varbūt tikai tā vien vēl mani uztur pie dzīvības. Maizi mājās cepa kāda īriete, kas, kā viņa pati stāstīja, iznēsāja to pa dzīvokļiem un pārdeva.

Перейти на страницу:

Похожие книги