Zenta ĒrgleSTARP MUMS, MEITENĒM RUNĀJOT StāstsStāsta darbība norisinās mūsdienu vidusskolā. Rakstniece pieskaras pusaudžu dzīves problēmām: zēnu un meiteņu attiecībām, nākamas profesijas izvēlei, pieaugušo un bērnu attiecībām.Rīga Liesma 1984Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisMākslinieks Edgars Ozoliņš
Zenta Ērgle
STARP MUMS, MEITENĒM RUNĀJOT
— Starp mums, meitenēm, runājot, jauniņais ir pats glītākais zēns klasē, — Sanita Samtiņa konstatēja. — Ievērojāt, kādas viņam acis? Kā apakštasītes. Un skropstas garas, ar uzliektiem galiem kā meitenei.
— Ja man būtu tādi sprogaini mati, es gan būtu laimīga, — Rita Ozola nopūtās.
— Bet ja nu ilgviļņi?
— Nē, tiem ir sīkas cirtas kā aitām.
— Vispār ar zēniem mums nav paveicies, visi tādi mazliet uz augšu pasisti. Alegro noskaņots uz mūziku un mūs ne redz, ne dzird. Arnītis citādi puika uz goda, prot dejot pat kiku un džaivu, bet pamaza auguma. Pēteris kā paskatās uz meitenēm, tā sarkst un bālē, — Anna Liepa, pie katra zēna vārda noliekdama pa pirkstam, skaitīja.
— Sarkst un bālē viņš tikai Daces priekšā, — Sanita precizēja. — Un piedevām vēl stostās.
— Ģirts Leja stundām ilgi var blenzt uz pavisam parastu zvirbuli, bet mēs viņam esam tukšs gaiss, Imants Jansons, tas īgņa un rūcējs, pēc izskata un auguma būtu pieņemams, bet bezprātīgi iemīlējies akmeņos, — Anna turpināja.
— Un ģeogrāfijas skolotājā Cēzarā Caunē, neaizmirsti, — Dace Ērgle piebilda.
Jau veselu nedēļu notika mācības, bet astotā «b» nekādi nevarēja ieiet sliedēs. Viņi kopā no jauna pārdzīvoja pagājušo vasaru. Klases audzinātājs Reinis Kadiķis velti izrunājās par to, cik svarīgi jau pašā mācību gada sākumā kārtīgi mācīties, par to, ka viņi tagad ir abiturienti, ka visiem kopā jāsasniedz dzīves pirmā augstiene. Labi domātie vārdi un pamācības lidinājās gaisā un neatrada dzirdīgu ausu.
Vasara bija pagadījusies lietaina. Tagad septembrī, it kā gribēdama panākt nokavēto, saulīte ripot ripoja pa zemes virsu, mācības nevienam nebija ne prātā.
Pirmdienas rītā klase, sadalījusies grupiņās, dūca un skanēja kā bišu strops.
—
— Pastāsti — vai Ģirts Jakovjevs īstenībā ir tikpat glīts kā uz ekrāna? — meitenes iztaujāja klases kinozvaigzni Arni Līci.
— Baumo, ka viņam ap acīm jau krunciņas un ka viņš jauniešus vairs nevarēšot tēlot, — Sanita tincināja.
— Muļķības! Ir tāda ziede, par grimu sauc, ar to aizšpaktelē visas krunciņas.
— Stāsti! — Anna iebukņīja Arnīti. — Vai mēli esi aprijis, vai?
— Viņš droši vien Ģirtu pa gabalu vien redzējis, — Rita Ozola ķircinājās.
— Vai es kāda brūte, vai, ka iešu viņam krunciņas skaitīt? — Arnis apskaitās. — Bet vispār Ģirts ir supervecītis. Jaunajā filmā viņš man ir tāds kā audžutēvs. Bet tagad aši tinieties prom, preses konference beigusies!
— Profesor, lūdzu, iedod nospiest algebru! — Arnis demonstratīvi pagrieza meitenēm muguru.
Marga Kalna klasē iemetās gluži sasarkusi.
— Uh! — viņa atviegloti nopūtās. — Es jau domāju, ka nokavēšu. Nāc, Rita, man tev jāpavēsta pārākais noslēpums.
Abas meitenes iesēdās solā un, cieši viena otrai piespiedušās, sāka sačukstēties.
— Tikai apzvēri, ka nevienam neteiksi ne pušplēsta vārdiņa!
— Apkaunies!
— Nu tad tā. Es sākšu no paša sākuma. Vakar no rīta es ielienu gultā pie māmiņas. Tu jau zini, tas mums iegājies no sendienām. Tad mēs aprunājamies par visu, kas sakrājies uz sirds, — par mācībām un par kleitām. Tētis pa to laiku virtuvē gatavo brokastis. Svētdienās viņš tās pienes mums tieši pie gultas. Bet vakarrīt viss bija pavisam' citādi. «Tu jau esi liela meita,» māmiņa man saka. Es prātoju, kas nu būs? Vai atkal sadomājuši doties ceļojumā uz ārzemēm un atstāt mani vienu pašu kā pērngad? Bet nē …
— Ai, ai! — Klāvs Kļaviņš, meiteņu priekšā nostājies, grozīja galvu. — Kāds dabas fenomens — Siāmas dvīņi mūsu klasē. Viens ķermenis, bet divas galvas. Ja skolotājs izsauks, būs jāatbild abām.
— Uzliec jaunu skaņuplati, šitā ir galīgi nospēlēta! — Rita atcirta un demonstratīvi pagrieza Klāvam muguru. — Nu, stāsti tālāk! Tikai ne vārdiņa neizlaid.
Pie klases durvīm atskanēja spalgs svilpiens.
— Šefs! — Juris Ķirsis, saukts Alegro, pavēstīja. — Nesas šurp kā plēsts.
Klase pieklusa. Viņi jau sen bija vienojušies, ka ar latviešu valodas skolotāju un klases audzinātāju Reini Kadiķi viņiem paveicies. Kaut gan paskops ar atzīmēm, viņš centās būt taisnīgs, un šo viņa īpašību klase vērtēja visaugstāk. Kaimiņi, astotā «a», bija galīgi nomocījušies ar savu īgno un piekasīgo anglieti.
Apsveicinājies skolotājs apsēdās savā vietā un atvēra klases žurnālu.
— Es ceru, ka vakar visiem bija pietiekami daudz laika, lai iemācītos. Kas tad mums šodien bija uzdots? Salikta sakārtota teikuma analīze. Kuram būs drosme pieteikties brīvprātīgi?
Klasē iestājās stindzinošs klusums.
— Zaiga, proties! — Sanita iebukņīja priekšā sēdošajai klases labākajai skolniecei.
— Mēs vakar bijām sēnēs. Un bez tam mani jau izcēla piektdien, — Zaiga atčukstēja.
Virs noliektajām galvām pacēlās vientulīga roka.
— Tas ir labi, Jāni, ka tu bez savas ķīmijas atzīsti ari tādu necilu priekšmetu kā latviešu valodas gramatiku.
