Meža valgā tveice uzvēdīja snaudu. Zālē šūpojās mēļi, purpursarkani un zili ziedi; skumīgi dūca kamene, plūksnainos kātiņos sapinusies; tālumā, pārlidodami klajumu, putni sacēla traku brēku, kas atgādināja nēģeru orķestri. Gnoru apņēma pasakaina gaisma, krāsainu ēnu rotaļa un zaļais stingums; zeme ar pilnu krūti neskanīgi elpoja— domīgā un kā zvēra mīlas kliedziens rimto un draudpilno tuksnešu zeme. Kaut kur sānis bija dzirdams neliels troksnis. Gnors pagriezās un ieklausījās, gandrīz jau pārliecināts, ka tūlīt ieraudzīs svešo salas iemītnieku. Viņš centās iedomāties tā izskatu. «Tam jābūt ļoti noslēgtam un augstprātīgam cilvēkam, viņam nav ko zaudēt,» sprieda Gnors.
Putni apklusa, klusums it kā svārstījās pārdomās. Tās bija paša Gnora šaubas. Brītiņu nogaidījis un neizturējis, viņš iekliedzās:
— Eniok, es gaidu jūs tai pašā vietā!
Mēmais mežs šos vārdus noklausījās un nekā tiem klāt nepiebilda. Pastaiga Gnoram pagaidām vēl neko citu nebija devusi kā tikai nogurdinošu un neauglīgu sasprindzinājumu. Viņš pastāvēja kādu brīdi, domādams, ka Enioks aizmirsis virzienu, tad lēnā gaitā griezās atpakaļ uz krastu. Briesmīgs neizskaidrojams nemiers viņu dzina prom no meža. Viņš gāja ātri, pūlēdamies saprast, kur pazudis Enioks. Beidzot viņu apmierināja visvienkāršākais izskaidrojums: nepazīstamais un Enioks aizrāvušies sarunā.
— Piesiešu laivu, — teica Gnors, atcerēdamies, ka tā tikai izvilkta smiltīs. — Viņi atnāks.
Viņš ieraudzīja caur mežmalu mirdzam ūdeni, kurā iestiepās slapjo smilšu sēkļu spīdums, bet laivas nebija. Kaste stāvēja, kur stāvējusi. Gnors nogāja ūdens malā un pa kreisi, kur raiba klints šķautne sašķēla krastu, ieraudzīja laivu.
Enioks airēja, irkļus spēcīgi vicinādams; viņš raudzījās uz leju un Gnoru laikam neredzēja.
— Eniok! — uzsauca Gnors. Viņa balss skaidri noskanēja dzidrā gaisa klusumā. — Kur jūs braucat?! Vai tad jūs nedzirdējāt, kā es jūs saucu?!
Enioks spēji cirta airus, galvu uz augšu nepacēlis. Likās pat, ka viņš tagad traucas straujāk nekā pirms mirkļa, attālums starp klinti un laivu manāmi saruka.
«Tūlīt tā viņu aizsegs,» nodomāja. Gnors, «un tad viņš gan vairs nesadzirdēs.»
— Eniok! — Gnors kliedza vēlreiz. — Ko jūs gribat darīt?
Braucējs pacēla galvu, raudzīdamies Gnoram tieši sejā tā, it kā krastā neviena nebūtu. Vēl turpinājās dīvainā" un neveiklā klusēšana, kad pēkšņi, itin nejauši, dzirksteļojošajās iesarkanajās smiltīs Gnors izlasīja frāzi, kas bija ierakstīta vai nu ar bises stobra galu, vai arī ar nūju: «Gnor, jūs paliksiet šeit. Atcerieties mūziku, Karmenu un biljardu rītausmā.»
Pirmais, ko Gnors sajuta, bija trulas sāpes sirdī, dziņa iesmieties un niknums. Atmiņas pret paša gribu galvu reibinošā ātrumā atsvieda viņu atpakaļ pagātnē; vesels pulks sīkumu, kas savā laikā šķita niecīgi, nenozīmīgi, saira un ieņēma savas vietas pagājušo dienu ritumā ar tādu pārliecību kā kareivji trauksmes reizē, kad tie, izdzirduši signāltauri, metas uz savām vietām. Gnoram, apstiprinoši mādama, acīs raudzījās kaila pārliecība. «Enioks, Karmena, es,» Gnors vienā mirklī aptvēra. «Es neredzēju, biju akls. Tā . ..»
Viņš lēnām atkāpās tālāk no uzrakstītās frāzes, it kā viņam zem kājām būtu pavēries bezdibenis. Gnors stāvēja pie paša ūdens, pieliecies, lai labāk varētu saskatīt Enioku. Viņš ticēja un neticēja; viņam šķita, ka ticēt būtu neprāts. Galvā sacēlās troksnis, kā vesera sitieni pulsēja bailes; okeāna gaviles šķita nejēdzīgas un pretīgas.
— Eniokl — Gnors sacīja stingrā un skaidrā balsī ar pēdējo saērcinātās gribas piepūli. — Vai to jūs rakstījāt?
Mirklis klusuma. «Jā,» — atsvieda vējš. Šis vārds tika pateikts tieši tādā tonī, kādā Gnors bija gaidījis — ciniski. Viņš sažņaudza rokas, pūlēdamies savaldīt pirkstu nervozo trīcēšanu. Debesis ātri satumsa; okeāns, pie apvāršņa uzposies ar mākoņu apmetni, sāka griezties, šūpodamies vēja dzītās miglas vālos. Gnors iebrida ūdenī; viņš kustējās neapzināti. Vilnis jau sniedzās pāri ceļgaliem, gurniem, apņēma krūtis; Gnors apstājās. Nu viņš bija kādus piecus soļus tuvāk laivai; viņa saraustītā, saplosītā apziņa krampjaini nopurināja acumirkļa smagumu un zaudēja spēkus kā uz nāvi notiesātais, kas atgrūž auklu.
— Tā ir nelietība.
_ Viņš skatījās plaši ieplestām acīm un nekustējās. Ūdens lēnām līgojās viņam apkārt, viegli grūstot viņu un reibinot galvu.
— Eniok, jūs izdarījāt nelietību, atgriezieties!
— Nē, — teica Enioks.
Šis vārds noskanēja ikdienišķi kā tirgotāja atbilde.
Gnors pacēla revolveri un rūpīgi notēmēja. Šāviens Enioku nemaz neiztraucēja; viņš airēja, ātri atsviez- damies atpakaļ. Otra lode trāpīja airi. Eniokam tas izkrita no rokas, viņš satvēra to un noliecās, jaunas lodes gaidīdams. Šinī kustībā pavīdēja pieauguša cilvēka pārākuma apziņa, kad viņš padevīgi ļauj, lai bērns viņu sit ar savām mazajām nekaitīgajām roķe- lēm.
