palīdzību — tas viņam tīrais nieks. Viņš piecēlās kājās, pietauvoja laivu, lai neaiznes projām, un piegāja pie kubrika. Pie trapa viņš apstājās, pārdomādams, ar ko apmierināt biedru pilnīgi saprotamo ziņkārību, un atcerējās skūtā veča netīro kantori, par kuru tika stāstījis Stellai.
— Jā, — viņš sev domās sacīja, — man bija darīšanas ar veci, Stellas nebija. Vecis paņēma portretu, es atgriezos.
Jau smaidīdams par izsaucieniem un iztaujāšanu, Ajans nokāpa kubrikā. Pirmajā mirklī krēslainajā telpā viņš neticēja pats savām uzbudinātajām, plaši atplestajām acīm, bet tūlīt pārliecinājās, ka neviena nav. Kubriks bija zaudējis apdzīvotas telpas izskatu. Gultas bez segām bija skumīgi izstiepušās Ajana acu priekšā; grīda piemētāta ar gružiem, auklām, lupatām, sveču galiem, tukšām skārda bundžām; nozuduši bija mantu maisi, apģērbi, kas arvien karājās pie sienām, ieroči. Mēma pamestība un skumība raudzījās no katras spraugas, vaļā atvērtām kastēm, blāvi apgaismotās lūkas …
Pārsteigtais Ajans pūlējās kaut ko saprast, bet nevarēja. Pirmajā mirklī viņš izklaidīgi pabružāja rokas; viņa lūpas sašķobīja neapzināts smaids. Tas bija acumirklīgs, satraukuma pilns stingums, kad nav ne spriedumu, ne minējumu, — viņš bija apjucis. Mazliet izbijies, Ajans izgāja uz klāja. Tur, tāpat kā pirmāk, neviena nebija. Viņš aiztraucās uz kajītēm cerībā sameklēt Redžu vai Harveju, pa ceļam vēl iegriezās virtuvē. Tur viss bija nepiekopts; grīda apkaltuši ar iz- šļakstītām samazgām; plīts saltais čuguns kā līķa pieskāriens apsvilināja roku; ap sasilušo, iesmakušo gaļu mudžēt mudžēja mušas. Uz naglas karājās Seta priekšauts, it kā pavārs tikai nupat būtu aizgājis, lai drīz vien atgrieztos un ar aso nazi sāktu uz dēļa garšīgi klaudzināt. .
Pirmais, kā dēļ Ajans pēkšņi uz vietas sastinga kā zemē iemiets un sniedzās pēc revolvera, bija Redža līķis. Tas gulēja zem bezanburas un acīmredzot sāka jau trūdēt, jo no sejas, pie kuras Ajans noliecās, nāca pretīga salkana smaka. Kakls, ko bija caururbusi lode, uzblīdis un ar sārtiem puniem; labās pusviru palikušās acs baltums blāvoja; agonijā sakrampētie pirksti šķita kā izmežģīti. Viņš bija bez cepures, puskails.
Ajans lēnām atgāja nost, seju aizsegdams. Viņš virzījās klusi; krūtīs auga trulas, smagas sāpes, pārņēma izmisums. Matrozis aizgāja līdz kuģa pakaļgalam: iet kajītēs nozīmēja risku ieraudzīt bagātu nāves pļauju — uz grīdas pamestu līķu rindas. Viņš paskatījās visapkārt; līča zilais klusums viņu mazliet uzmundrināja.
Pēc katra soļa ieklausīdamies, Ajans nokāpa pa trapu un devās uz Harveja kajīti. Durvis nebija aizslēgtas. Viņš klusītiņām tās atvēra un palika stāvam, skatienu telpai pārlaizdams, tad nodrebēja aiz prieka;
no kojas, it kā viņu nepazīdamas, raudzījās smagas, tēraudcietas stūrmaņa acis.
— Harvej! — jauneklis čukstēja, pieiedams tuvāk. — Harvej!
Stūrmanis atvēra muti un pakustināja lūpas. Pirmais mēģinājums runāt bija neveiksmīgs. Pēc tam — varēja redzēt, ka tas no viņa prasīja milzīgu piepūli, — Harvejs gārdza:
— Puisēn!… Aj… Ar vārdu sakot: visi aizlaidās. Es sprāgstu nost, ievainojums pie sirds … Patiesību sakot, biju muļķis … mēs ar Redžu … esam ienaidnieki … tomēr ne …
Viņš pakustināja roku, paberzēja zodu gar segu un turpināja:
— Sakaļi aizdieba katrs uz savu malu, Ajan. Mēs ar Redžu pretojāmies: zini, mūsu amata brāļiem citā jomā enkuru izmest ir par vēlu. Un jāsaka — Peds nomira … Nekādi nevarēja izvēlēt jaunu rīmu… lopu bars!… Jau todien, kad tu aizbrauci, sanāca matos … Kristofs aizgāja pie Peda … viņu nošāva Dže- ners. Es nevaru stāstīt, Aj, — visu laiku kaut kas žņaudz rīkli … un lauž muguru… Nu bet tu jau visu sapratīsi … nolēma dalīties, sakūdīja Sigbijs. Šoneris tukšs. Aj… Aizgāja … Visi aizgāja …
Harvejs apklusa, viņa iekritušās sejas asie vaibsti pauda ārprātīgu niknumu.
— Padod ūdeni! — viņš strupi pateica.
Ajans pasniedza alvas krūzīti. Ievainotais pusi izlēja uz segas; rīkle viņam krampjaini raustījās. Ajans vaicāja:
— Kad tas, Harvej, notika?
— Vakar vakarā. Viņi visi … sanāks kopā … Viens … pie «Drauga» … Saprati?
— Jā.
— Izstāsti… — iegārdzās Harvejs. — Kaut gan…
Viņam aizrāvās elpa, viņš aizvēra acis un nekustējās. Ajans apsēdās, atspieda galvu rokās; viņa pleci un kakls smagi raustījās; tās bija raudas bez skaņām, bez asarām. Harvejs laikam bija aizmidzis. Piepūle bija atņēmusi visu viņa dziestošā, sašautā ķermeņa enerģiju.
— Stella, — teica Ajans vēl klusāk nekā ievainotā Harveja elpa. — Ko tālāk? …
Bija aizritējusi kāda pusstunda; atjēdzies viņš ar sagrauztu sirdi vērīgi uzlūkoja stūrmani. Vēlēšanās, lai kāds viņu uzklausītu, lai varētu izteikt daļu smaguma kaut pusdzīvajam, ciešanu pārņemtajam Har- vejam, izraisīja veselu birumu vārdu; viņš sacīja:
— Zināt, Harvej, man tāpat sāp kā jums. Es … ar mani ir noticis, bet jūs jau neko nezināt… Es varēju būt laimīgs, Harvej!…
Viņš apklusa, viņam atbildēja klusums.
