Diplē dzīves vadmotīvs bija mūzikas burvības izjūta, kas viņu nekad neatstāja. Spilgtākais piemērs, kas itin labi var ilustrēt šo dvēseles dīvainību, ir kinematogrāfs, kurā ainas, kā zināms, pavada mūzika. Mēma darbība atbilstošu melodiju pavadījumā iegūst poētisku kolorītu. Zūd morālā perspektīva: varoņdarbs un izlaidība, svētīgums un neģēlība, izraisot dažādus redzes iespaidus, summējas tikai saistošā izrādē — jūtas ir uzbudinātas, bet uzbudinātas estētiski. Starp darbību un orķestri klājas neredzama elēģijas ēna, un šajā ēnā grimst faktu robežas, pārvēršot šos faktus — vēlreiz atkārtosim — par saistošu izrādi. Cēlonis tam ir mūzikas burvība; sekas — aizkustināto jūtu spēle, kas ved caur elēģijas ēnu pie saasināta vērojuma prieka.
Tieši tāda attieksme pret esošo — muzikāla pacilā- juma attieksme — bija Diplē dzīves nemainīgais tonis. Viņu it kā neredzams orķestris pavadīja, attīstot bezgalīgas variācijas kādai pamatmelodijai, kuras skaņas, neuztveramas ar fizisko dzirdi, sniedza visaugstāko mūzikas baudījuma prieku. Šīs uztveres sarežģītības dēļ Diplē personība ar visu to, ko viņš darīja, domāja un runāja, viņam pašam šķita it kā skatīta no ārienes, it kā persona lugā, kurai nav ne nosaukuma, ne beigu, it kā novērošanas objekts. Pat vismelnākās un mokošākās ciešanas Diplē pārdzīvoja tāpat — it kā novērodams no malas; viņš pats — publika un lugas varonis -— bija iegrimis spilgtā vērojumā, ko apvija muzikāls saviļņojums.
Līdz ar to trauksmainu un dīvainu sapņu laikā, kad savijās dzīve ar gandrīz vai taustāmi skaidru sapņu pasauli, viņš vairākkārt bija dzirdējis mūziku, no kuras pašām pirmajām taktīm pamodās pusārprāta trīsu pārņemts. Sī mūzika bija harmonijas atklāsme, tādas harmonijas, kāda vēl nekur nebija radusies. Tās skaistums šausmināja ar pārdabisku saskaņu, kuras spēks, šķita, varētu pārvērst elli par debesu zilgmi. Un šīs mūzikas ar prātu neaptveramā dievišķo gaviļu pilnība bija — kā to ar visu savu būtni juta Gracians Diplē — tās lielās burvības ēnu ideāls iemiesojums, ar kuru viņš gāja caur dzīvi un kura, domājams, bija spulgojoša pirmavota atbalss.
Taču Diplē atmiņa pēc atmošanās atsacījās dzirdēto restaurēt. Veltīgi viņš, vēl pilns vētrainu iespaidu, tvēra zīmuli un papīru maldīgā sajūsmā par to, ka izdevies satvert dārgumus; skaņas attālinādamās izplēnēja, retumis uzliesmodamas mokpilnā skaņu laimē, izdzisa, un nakts klusums kaismīgi slāpēja to atbalsi — muzikālo valdzinājumu.
Gracians Diplē bija vijolnieks.
Rumiera meklējumi krāsainās fotogrāfijas un hipnozes laukā — divās tik dažādās pētnieciskas darbības nozarēs — bija sasnieguši ievērojamus panākumus, un neatlaidīgais zinātnieks līdz ar to ieguva daudz jo daudz cienītāju, kuru pulks arvien vēl pieauga. Tādēļ durvju zvans Rumieram bija kļuvis nepanesams, un tajā dienā, par kuru būs runa, ar mokām noklausījies tā divdesmito klingstoņu, viņš pateica sulainim: ja apmeklētājs nebūs pārmēru uzstājīgs, tad nebūs lieki tam atgādināt, ka pēc piecām minūtēm ārstam pieņemšanas laiks beidzas.
Taču sulainis atgriezies paziņoja, ka apmeklētājs, ļoti slimīga izskata cilvēks, ir nepacietīgs un uzstājīgi pieprasa, lai viņu pieņem. Rumiers nolika malā ziedošu rīta mākoņu bālu uzņēmumu un piegāja pie rakstāmgalda, kur pieņēma apmeklētājus. Dodams zīmi, lai nepazīstamo ielaiž iekšā, viņš ieraudzīja cilvēku ar vulgāru ārieni, tirgus blēžu tipu, nevērīgu pret modi un ar apšaubāmu tīrību; viņš bija maza auguma, bet šausmīgi vājš, un tas viņam aizstāja augstos papēžus. Viņa iekritušajās acīs bija lasāmas trulas ciešanas; piere bija augsta, bet to sedza ķemmes aizmirstas melnu matu cirtas; šai sejā, kas liecināja, ka viņam ir vairāk nekā trīsdesmit, inteliģenta nervozitāte jaucās ar smagas dzīves skolas rupjumu.
