— Tagad es jūs sodīšu. — Šķita, ka viņš nevis runāja, bet lēnām dvesa ļaunus vārdus. — Jūs esat neslavas cēlējs, rāpulis. Šito jūs esat pelnījis …
Viņš atvēzējās, bet es satvēru viņa gaļīgo roku un noliecu lejup, raudzīdamies tieši pretinieka šaudīgajās acīs. Guktass aizelsies izrāvās un sagrīļodamies atlēca atpakaļ.
— Nu, — viņš sacīja, — kā tad būs?
— Nu tad tā.
— Kur un kad?
— Kad piestāsim Heramā.
— Es jūs pieskatīšu, — piedraudēja Guktass.
— Pieskatiet, kas man tur. — Es viņam pagriezu muguru un tikai tad pamanīju, ka mūs ielenkuši pasažieri. Daudzās labi koptās un smalkās sejās es ieraudzīju mežonīgu tirgus ziņkāri: taču oda pēc slepkavības.
Es nogāju lejā pie Vizijas, no kuras es nekad neko neesmu slēpis, bet šoreiz negribēju būt atklāts: tas laupītu viņai mieru. Es nebiju uztraukts, vismaz ārēji ne, nenervozēju, valdīju balss noskaņu kā nevainojams aktieris. Es sēdēju pretim Vizijai un stāstīju viņai par Luksoras senajiem pieminekļiem. Tomēr pēc kāda laiciņa izdzirdu viņas kluso, sirsnīgo balsi:
— Kas tev noticis?
Nezinu, kā biju sevi nodevis. Varbūt nedrošība skatienā, izklaidība roku kustībā, sasprindzinātas pauzes vai arī kas cits, ko pamana tikai mīlestība, bet man vairs nekas cits neatlika, kā salti melot.
— Nesaprotu, — es teicu, — kāpēc «noticis»? Un kas?
Pēc tam es turpināju sarunu, vaicādams sev, vai tikai šī nav pēdējā reize, kad skatu šo daiļo, maigi sa- drūmušo seju, šīs skropstas, garas kā vakara ēnas uz zilo ezeru ūdeņiem, un muti, tik sirsnīgi smaidošu, un roku nervozo, dzīvo baltumu. «Tomēr nē», es domāju, «nē, nav pēdējā reize,» — un šī mierinājuma vienkāršība aizklāja nākotni.
— Rīt no rīta mēs būsim Heramā, — pirms gulētiešanas teica Vizija, — bet es nezin kādēļ esmu uztraukusies; viss šķiet tāds nedrošs, grīļīgs. — Viņa iesmējās. — Es dažreiz domāju, ka tev derētu citāda draudzene — dzīvespriecīga, vienkārša, darbīga un jautra meiča, nevis es.
— Es nevēlos dzīvespriecīgu, vienkāršu meiču, — es teicu, — un tādēļ tu aizmiedz. Es arī drīz likšos gulēt, tikai vēl izdomāšu rakstam virsrakstu.
Kad Vizija iemiga, es apsēdos, lai uzrakstītu vēstuli viņai, iemigušai, no manis, šeit pat līdzās sēdoša, un es iesāku ar vārdu «Ardievu». Nāves kandidātam tāda vēstule jāatstāj. Uzrakstījis es to iebāzu kabatā, kur to vajadzētu atrast gadījumā, ja tas viss beidzas man par ļaunu, un sāku domāt par nāvi.
Taču — ai, labvēlīgais mūžsenais alegorijas spēks! — nāve nostājās manā priekšā pazīstamo bildīšu veidā — nepavisam baismīga: dejojošs skelets ar garu izkapti rokās un tik veco, pazīstamo miroņ- galvas grimasi, ka es skaļi nožāvājos. Un tomēr mana atmošanās bija satraukuma pilna un spēja. Es uzlēcu kājās ar skaidru apziņu, kas mani sagaida, it kā es nemaz nebūtu gulējis. Augšā pārstāja skanēt sirēnas spalgais pūtiens — iluminatorā zibēja Heramas krasts; saule rotaļājās stiklā, un es klusi noskūpstīju aizmigušās Vizijas acis.
Viņa neatmodās. Atstājis uz galda zīmīti: «Drīz būšu atpakaļ, bet tu tikmēr savāc mantas un brauc uz viesnīcu,» — uzkāpu augšā uz gaišā klāja, kur pie kāpnēm sastapu niknumā sastingušo Guktasu. Viņa sekundanti stīvi palocījās pret mani, bet es palūdzu divus pasažierus, kuri pēc sejas man bija labāk iepatikuši, sev par lieciniekiem. Tie, abi apspriedušies, piekrita. Es kopā ar viņiem sēdos faetonā, un mēs devāmies uz Rieta birztalu, viņpus pilsētas. Mans pretinieks brauca pa priekšu, reizēm pagriezdamies atpakaļ. Viņa acis kā šāvienu uguns dzirksteļoja zem baltās platmales.
Rīts todien atausa sevišķi skaists. Savilcis pret debesīm no daudzkrāsainajiem rudenīgajiem mežiem visus spožuma un līksmes spēkus, viņš savienoja tos tālumā, virs vieglās kalnu zilgmes, liesmainajā saules diskā, ar kuru kā ar dārgu saktu bija sasprausts zemes tērps. No baltajiem akmeņiem dzeltenajos ceļa putekļos gulēja tumši zilas ēnas, nobirušās lapas visdažādākajās krāsu niansēs, sākot ar citrona dzeltenu un beidzot ar košu ķirškrāsu, klāja rasā zaigojošo zāli. Lāmu spoguļi, pār kuriem bija pārkrituši melni koku stumbri, deva apbrīnojami skaidrus atspulgus. Kā iko- nostasi krāšņā mirdzumā skuma birzis. Un dzidro debesu zilgā velve šķita rimta uz mūžiem.
