Un vēl kas. Reiz man gadījās laikrakstā vai žurnālā izlasīt rakstu, kur tika pierādīts, lai arī cik dīvaini tas būtu, ka korejieši ar japāņu asiņu piejaukumu liekot sev izdarīt plastisku operāciju, lai vairāk līdzinātos korejiešiem. Tā jau ir acīm redzama tieksme reabilitēt seju, bet par viņiem taču, lai arī kā mēs vēlētos,- nevar teikt, ka viņi pakļauti aizspriedumiem. Vispār es tā arī neesmu paspējis izprast visvienkāršākās lietas. Un, ja radīsies gadījums, man noteikti gribētos pajautāt korejietim, kādu padomu viņš dotu man, kas zaudējis seju.
Drīz vien es… es noguru no sarunas pašam ar sevi par seju, no sarunas, kura ne par soli netuvināja mani problēmas atrisinājumam. Bet tajā pašā laikā nebija arī sevišķa iemesla atsacīties no mana plāna … Un es pilnīgi nodevos problēmas tehniskās puses izpētīšanai.
No tehniskā viedokļa mākslīgais pirksts arī izraisīja lielu interesi. Jo ilgāk to aplūkoju, jo vairāk mani pārsteidza meistarība, ar kādu tas bija darināts. Tas pauda ļoti daudz, gluži kā parasts dzīvs pirksts. Spriežot pēc tā, kā sastiepta āda, tas laikam varētu piederēt trīsdesmit gadus vecam cilvēkam. Taisns nags… sānos ieliekts… dzijas rievas uz locītavām… Četri mazi iegriezumi rindā, tieši kā haizivs žaunu spraugas… Neapšaubāmi šis cilvēks nodarbojas ar vieglu fizisku darbu.
Kur tad slēpjas tā kroplums?… Kroplums! Tāds sevišķs kroplums — pirksts nav ne dzīvs, ne miris! Nē, acīm redzot, ne jau tāpēc, ka šis pirksts ar kaut ko atšķiras no īsta. Bet varbūt atveidojums ir pārāk precīzs (tātad arī mana maska)?… Tātad tieši pārāk liela pieķeršanās formai izraisa pretēju rezultātu — atkāpšanos no reālā. Var piešķirt lielu nozīmi sejai, bet tikai pēc tam, kad ieraudzīts tās kroplums.
Jā, apgalvojums, ka pārāk līdzīga kopija ir apšaubāma, ir pilnīgi taisnīgs. Bet vai gan iespējams iedomāties pirkstu, kuram nav formas? Čūsku, kurai nav garuma, katliņu bez tilpuma, trīsstūri, kuram nav stūru … Nē, to nedabū redzēt, kamēr neaizlido uz tālajām zvaigznēm, kur eksistē līdzīgas parādības. Citādi seja bez izteiksmes nebūtu kaut kas neparasts. Un tas, ko mēs kādreiz dēvējām par seju, vairs nebūtu seja. Šādā nozīmē ari maskai ir tiesības eksistēt.
Varbūt tad problēmas būtība ir kustīgums? «Formu», kas nav spējīga kustēties, savādi būtu nosaukt par formu. Lūk, kaut vai šis pirksts — tas izskatītos krietni labāk, ja būtu kustīgs. Par apstiprinājumu es paņēmu pirkstu un to pakustināju. Patiešām, tas šķita daudz dabiskāks nekā tad, kad stāvēja uz galda. Tātad par to nav ko bažīties. Tādējādi es kopš paša sākuma cieši nolēmu, ka maskai jābūt kustīgai.
Bet atlika vēl kaut kas tāds, kas neapmierināja. Pirkstā bija kaut kas tāds, kas atbaidīja. Koncentrēdams uzmanību, vērīgi aplūkodams, es sāku to salīdzināt ar savu pirkstu. Jā, ir starpība … Ja tas nav griezuma vietas dēļ un tas nav kustīguma jautājums, tad… Varbūt ādas apjauta? Iespējams, ka tas ir kaut kas tikai dzīvai ādai raksturīgs, ko nevar imitēt vienīgi ar krāsu un formu…
I. Piezīmes uz malām. Par epidermas apjautu. Cilvēka epidermu, kā es iedomājos, aizsargā caurspīdīga kārta, kurai trūkst pigmenta. Tātad ādas apjauta — tas varbūt ir maldīgs efekts, ko izraisa stari, kurus atspoguļo epidermas virsma, un stari, kuri daļēji iekļuvuši iekšā un kurus vēlreiz atspoguļo pigmentu saturošā ādas kārta. Bet ar šo pirksta modeli nevar novērot līdzīgu efektu, jo kārta, kas imitē pigmenta krāsu, iznāk tieši ārpusē.
Būs jāiztaujā speciālisti par epidermas caurspīdīgo kārtu un tās optiskajām īpašībām.
II. Piezīmes uz malām. Problēmas, kuras jāizpēta pirmām kārtām:
Nolietošanās problēma.
Vingruma un elastības problēma.
Nostiprināšanas līdzekļi.
Veids, kā pievienot maskas malas sejai.
Ventilācijas problēma.
Prototipa izvēle un modeļa izveidošana.
Man šķiet, jo apzinīgāk un plašāk es rakstu savas piezīmes, jo vairāk es tevi garlaikoju, un tu, acīm redzot, vairs neseko stāstījumam. Bet es tomēr vēlos, lai tu, nedomādama par manu psihisko stāvokli, izjustu vismaz to atmosfēru, kurā dzima maska, ko es radīju pilnīgā vientulībā.
Vispirms, ja runā par epidermas caurspīdīgo kārtu, tad tā ir tā sauktais keratīns — slāņainā albumīna paveids, kas satur nelielu daudzumu fluorescējošu elementu. Tagad par savienošanas veidu. Ja panāktu, ka maskas malu biezums būtu iespējami mazāks par sīkāko grumbiņu dziļumu, un pēc tam uzliktu savienojuma vietā mākslīgu bārdu, tad pilnīgi izdotos atrast izeju. Tālāk elastības problēma, kas man šķita vismazāk sarežģīta, — arī to var pilnīgi atrisināt, ja mīmikas mehānismu aplūko no bioloģijas viedokļa.
