Vajadzēja padomāt arī par maskas iekšpuses veidošanu. Lai gan es teicu, ka man bija ļautas visas iespējas, es tomēr negribēju laboratorijā pārāk plaši risināt savu darbu un nolēmu visu nepieciešamo iekārtu pārvest mājās un uzstādīt to kabinetā. (Bet tu laikam nodomāji, ka cītība, ar kādu es strādāju, ir kompensācija par rētām sejā, un apraudājusies mēģināji man palīdzēt. Protams, tā bija kompensācija, taču tā nebija tā centība, par kādu tu domāji. Es aiztaisīju kabineta durvis, vēlāk aizslēdzu tās ar atslēgu, atraidot pat tavu labsirdību, kad tu grasījies man atnest vakariņas.)
Aiz slēgtām durvīm biju ieracies šajā darbā.
Vispirms es sagatavoju tik lielu bļodu, lai tajā varētu pilnīgi ielikt visu seju, ielēju alginskābā kālija, ģipša, nātrija fosfāta un silīcija šķīdumu un, atslābinājis mīmikas muskulatūru, lēni iegremdēju tur seju. Šķīdums sastingst trīs līdz piecu minūšu laikā. Tik ilgi es nespēju neelpot un tāpēc ieņēmu mutē tievu gumijas caurulīti, un tās galu pārliku pār bļodas malu. Iedomājies, ka tev vairākas minūtes nekustīgi, ar sastingušu sejas izteiksmi jāsēž fotoaparāta priekšā. Tas ir neizsakāmi grūti. Pēc vairākām neveiksmēm — te niezēja deguns, te raustījās acs — ceturtajā dienā es beidzot panācu apmierinošu rezultātu.
Tagad vajadzēja iegūto formu vakuumā pārklāt ar ni- ķeli. Mājās to nebija iespējams izdarīt; es slepus aiznesu to uz laboratoriju un, slēpdamies no ziņkārām acīm, veicu visu nepieciešamo darbu.
Beidzot palika pēdējā apstrāde. Tajā naktī, pārliecinājies, ka tu esi aizgājusi gulēt, es uzliku uz pārvietojamās gāzes plītiņas dzelzs katlu ar svina un antimona kausējumu. Izkausētā antimona krāsa atgādināja kakao, kuram pieliets pārāk daudz piena. Kad es uzmanīgi sāku liet šķīdumu ar niķeli klātajā alginskābā kalcija formā, lēni uzpeldēja balti tvaika burbulīši. No caurumiņa, ko atstājusi gumijas caurulīte, caur kuru biju elpojis, un pēc tam visapkārt gar formas malām sāka spēji plūst zilgani, caurspīdīgi dūmi. Acīm redzot, sadega alginskābe. Radās pretīga smaka, un es atvēru logu. Saltais janvāra vējš kā ar nagiem sāka knaibīt nāsis. Apgāzis formu apkārt, es atbrīvoju sacietējušo antimona atveidojumu un atdzesēju vēl kūpošo pamatni, iegremdējot to bļodā ar ūdeni. No galda uz manu asiņaini sarkano tārpu mājokli raudzījās tārpu ņudzeklis, kas blāvi vizuļoja sudrabā.
Tomēr negribējās nemaz ticēt, ka tā ir mana seja. Cita … Pavisam cita … Es nespēju iedomāties, ka tie ir tie paši tārpi, kuri ar spoguļa palīdzību man pazīstami līdz riebumam… Protams, šis sejas atveidojums anti- monā un mans atspulgs spogulī — tajos kreisā un labā puse mainījušās vietām, un varbūt tāpēc starp tiem jūtama noteikta starpība. Tomēr tādu pašu starpību, cik vien tīk, var novērot ar fotogrāfijas palīdzību, un tas nemaz nav tik svarīgi.
Pēc tam droši vien bija krāsas problēma? Franču ārsta Anri Blana grāmatā «Seja», ko es atradu bibliotēkā, bija teikts, ka starp sejas krāsu un tās izteiksmi pastāv daudz ciešāka sakarība, nekā to var iedomāties. Piemēram, ģipša pēcnāves masku, piešķirot tai tādu vai citādu krāsu, var pārvērst gan par vīrieša, gan par sievietes masku. Par to liecina arī šāds piemērs: pietiek izdarīt par sievieti pārģērbta vīrieša melnbaltu fotouzņēmumu, un maskarāde tūlīt būs atminēta. Tātad galvenais patiešām ir krāsa. Tikko manāmi pabiezinājumi antimona maskā — ja uz tiem nekrīt gaisma, tos nemaz nevar ievērot… Pavisam niecīgi nelīdzenumi — droši vien tie nemaz nav visu ar masku saistīto uztraukumu vērti… Kādu mirkli pat domāju, vai tik es netrūkstos no rēga, vai necīnos ar ienaidnieku, ko radījusi mana fantāzija. Bet var būt, ka, nokrāsojot asiņaini sarkanā gaļas krāsā šos metāla tārpu savijumus, tie acumirklī atklātu savu kroplību. Var jau būt arī tā. Cik žēl, ka cilvēks nav darināts no metāla.
Bet, ja jau krāsa tik svarīga, tad, izdarot galīgo maskas izveidi, sevišķa uzmanība jāveltī krāsošanai. Maigi glāstīdams antimona atveidojumu, kas vēl bija saglabājis siltuma paliekas, gluži kā aklais, kurš priecājas par jebkuru sajūtu, es skaudri izjutu, cik ērkšķains ir ceļš uz maskas izgatavošanu, kad viena darba nobeigums tūlīt pārvēršas par jaunu grūtību. Patiešām — es biju iecerējis drosmīgu izaicinājumu. Ja runā par veiktā darba apjomu un izšķiesto laiku, tad man vajadzētu būt tikušam jau ļoti tālu, bet bija jāpadomā arī par to, ka līdz šim brīdim es vēl nemaz nebiju ķēries pie galvenā — prototipa izvēles. Tam pievienojās jauna grūtība — krāsa. Vai pienāks mirklis, kad es varēšu realizēt savu sapni — sākt jaunu dzīvi cita cilvēka veidolā? …
Zināms, bija ne tikai sliktas zīmes vien. Domās maldīdamies starp metāla tārpu krokām, es domāju, cik aplama nozīme ir sejai: dažu milimetru biezu paresninājumu dēļ cilvēkam jācieš vajāšana kā kraupainam klaidoņa sunim; un pēkšņi it kā migla nokrita no acīm — es atklāju vājo vietu savam galvenajam ienaidniekam.
