Vispirms sasprindzināšu mutes kaktiņus un pamēģināšu tos viegli pastiept pa labi un pa kreisi. Lieliski! Ne velti es tik uzmanīgi izturējos pret anatomisko problēmu, kas sagādāja man tik daudz rūpju, — uzliku kārtu pēc kārtas materiālu, kam bija noteikts virziens. Iejūsmas pārņemts, nolēmu tagad pamēģināt pa īstam pasmaidīt. Bet maska it nemaz nesmaidīja. Tikai mazlietiņ sašķiebās. Turklāt tik savādi sašķiebās, ka es pat nodomāju, vai tik spogulis nav sašķiebies. Patlaban nāve tajā jautās daudz vairāk nekā tad, kad tā bija nekustīga. Es apjuku, man šķita, ka diedziņš, kas saista manas iekšas, pārtrūcis un krūtīs kļuvis tukšs.
… Bet es negribu, lai mani saprot nepareizi. Man pat prātā nebija ienācis nostāties traģiskā pozā, tirgoties ar savām bēdām. Vai labi vai slikti, bet tā bija maska, ko pats biju sev izvēlējies. Seja, pie kuras es beidzot biju nonācis pēc vairāku mēnešu ilgiem eksperimentiem. Ja neesmu apmierināts, tad labāk pašam ari pārtaisīt pēc sava prāta. Bet, ja nu iemesls nav tas, vai tā izgatavota labi vai slikti, — ko lai tad iesāku? Vai es varēšu pēc tam nekurnot atzīt, ka tā ir mana seja, un bez ierunām to pieņemt? Un tad es sajutu, ka šo pamestību, kas mani tā nomāca, bija izraisījis ne tik daudz apjukums par jauno sēju, cik bezcerīgā pazušana, it kā es būtu ieraudzījis, ka mans paša tēls paslēpjas no manis zem neredzamās cepures. Bet vai tādā gadījumā man izdosies realizēt tālākos plānus?
Sejas izteiksme atgādina gada kārtas, kuras jāizgriež dzīvei, un varbūt es veltīgi tūlīt centos iesmieties. Dzīves apstākļi izraisa tās vai citas sejas izteiksmes atkārtošanos, un tās sastingst, piemēram, kā grumbas, kā krokas. Pastāvīgi smaidoša seja pierod pie dabiska smaida. Un otrādi, dusmīga seja pierod pie dusmīgas izteiksmes. Bet manā maskā, tāpat kā jaunpiedzimušā sejā, nebija iezīmējusies neviena gada kārta. Lai arī kā smaidītu bērns, uzlicis četrdesmitgadīga vīra seju, viņš izskatīsies kā vilkatis. Protamsl Noteikti! Tāpēc pirmais, ko es uzņemšu plānā pēc tam, kad būšu nozudis savā slēptuvē, — pieradināt masku pie grumbām. Ja man tas izdosies, maska kļūs man tuva, ērta lietošanai. Vispār es no paša sākuma biju paredzējis kaut ko līdzīgu, un tāpēc patlaban nebija nekāda pamata izmisumam. Tā, veikli aizstājis vienu jautājumu ar citu, es ne vien neieklausījos sirdsapziņas pārmetumos, bet, gluži otrādi, pamazām iegremdējos aizvien dziļāk maskas pilnveidošanā.
Nu, lūk, es it kā būtu jau pienācis pie patvēruma S. namā, ar kuru sāku savas piezīmes. Kur gan es novērsos sānis? … Jā, protams, kad es paliku viens un sāku attīt saites… Nu labi, turpināšu tagad no tās pašas vietas.
Pirmais, ar ko man bija jānodarbojas manā patvēruma vietā, tas, protams, bija maskas pieradināšana pie grumbām. Nekādas sevišķas ierīces nebija vajadzīgas — tas bija milzīgs, rūpīgs darbs, kuram bija nepieciešams sakopot gribu, izturību, uzmanību.
Vispirms uz sejas uzklāju lipīgo ziedi. Masku vajadzēja uzlikt no deguna. Es cieši iespraudu nāsīs caurulītes, tad piestiprināju pie smaganām maskas lūpu iekšpusi, pēc tam ar viegliem sitieniem blīvi piespiedu to pie deguna, vaigiem un zoda, vērīgi uzmanīdams, lai nekur nebūtu krunku. Pagaidījis, kamēr maska piekļaujas sejai, es sāku sildīt to ar infrasarkano spuldzi un, kamēr saglabājās noteikta temperatūra, atkārtoju vienu un to pašu mīmisko kustību. Materiālam, no kura bija pagatavota maska, piemita tāda īpašība, ka tad, kad tas sakarsa augstāk par noteikto temperatūru, tā elastīgums krasi pazeminājās, un tāpēc virzienā, kas iepriekš bija piešķirts materiālam, tas ir, gar Langera līnijām, dabiski izveidojās grumbas, kas atbilda tai vai citai sejas izteiksmei.
16% 7% 10% 12% 13% 6% 7% 6% 5% 6% 3% 9%
Sejas izteiksmju saturu un sadalījumu procentos var izteikt šādi:
ieinteresētības koncentrācija
ziņkāre
piekrišana
apmierinājums
smiekli
noliegums
neapmierinātība
pretīgums
šaubas
neizpratne
noraizēšanās
niknums
