Šķita, ka viņš nevis ierunājās, bet iebļāvās. Izbīlī ievilcis galvu plecos, it kā viņš ņirgātos par mani, es paslepus palūkojos uz viesu apkalpotāju, bet viņa, neizrādīdama nekādu uztraukumu, nolika manā priekšā šķīvi ar gaļu un, it kā pievienodamās trīs draugu skaļajiem smiekliem, plati pasmaidīja. Es apjuku. Varbūt teicienam «korejiešu skuķe» nebija tik slikta nozīme, kā man izlikās? Tiesa gan, tieši šis kliedzējs, vīrietis vidējos gados, bija visneaptēstākais no viņiem, un kā nevienam citam viņam pašam bija piemērots šis apzīmējums — lauķis. Spriežot pēc viņu jautrās pļāpāšanas, varēja noprast, ka viņi vienkārši zobojās paši par sevi. Turklāt nemaz nav izslēgts, ka meitene arī bija korejiete. Un kas tur ko brīnīties, ja viņas vecuma korejieši, prot tikai japāņu valodu. Tad šī korejieša teiktie vārdi ne vien nenozīmēja izsmieklu, bet tieši pretēji — tos varēja uztvert kā labvēlīgu piekrišanu saucienu. Jā, tā tas ir. Ja padomā kaut vai par to, ka korejietis taču nelietos vārdu «korejieši» sliktā nozīmē.
Prātodams gan tā, gan šitā, es izjutu sirdsapziņas pārmetumus: es zemiski apmānīju sevi, izlikdamies, it kā izjūtu pret korejiešiem tuvību. Izsakoties tēlaini, mana pozīcija izskatījās tā: baltais ubags izturas draudzīgi pret krāsaino karali. Kaut gan aizspriedums vienādi attiecās gan uz viņiem, gan uz mani, tā raksturs bija atšķirīgs. Viņiem bija tiesības izsmiet aizspriedumu paudējus, bet man nebija. Viņiem bija draugi, ar kuriem viņi apvienoja spēkus cīņā pret aizspriedumiem, bet man nebija. Ja es nopietni būtu nolēmis nostāties ar viņiem uz viena pakāpiena, man vajadzētu droši nomest masku un klaji demonstrēt tārpu mudžekli. Un man vajadzētu aicināt kopā rēgus bez sejām… Nē, bezjēdzīgs nodoms. Vai var atrast draugus cilvēks, kas nemīl pats sevi?
Sajūsma tūlīt atslāba, viss kļuva pretīgs, un man nekas cits neatlika kā grūtsirdīgi atgriezties savā slēptuvē, atkal izjūtot kaunu, kas iespiedies visās porās. Bet pie pašas mājas — vai tiešām es tā biju pārvērties? — no jauna izturējos nepiedodami muļķīgi. Tiklīdz es, nekā nenojauzdams, pagriezos ap stūri, tā negaidot sadūros ar pārvaldnieka meitiņu.
Atslējusies pret sienu, viņa nemākulīgi spēlējās ar jo-jo. Jo-ijo bija ļoti liels, zeltījums laistījās vien. Es apstājos kā piekalts. Tas jau bija pavisam muļķīgi. Celiņš, pa kuru es gāju, beidzās ar strupceļu un bija vajadzīgs tikai tiem, kas
izmantoja automašīnu stāvvietu aiz mājas vai sētas puses kāpnes. Līdz tam laikam, kamēr es pats nestādīšos priekšā pārvaldnieka ģimenei kā «jaunākais brālis», nebija vēlams maska staigat pa sētas puses ieeju. Tiesa, tā kā māja nupat uzcelta un gandrīz visi iemītnieki ir jauni, droši vien vislabakais būtu, ja ietu garām, it kā nekas nebūtu bijis, bet… Es dzīros cienīgi saslieties, bet bija jau par vēlu … Šķita, ka meitene arī pamanījusi manu apjukumu. Kā lai rīkojas šajā gadījumā?
— Tajā istabā, — es sacīju, lai gan sapratu, cik nemākulīgs ir paskaidrojums, taču nespēdams izdomāt neko piemērotu, — tur augšā, tur dzīvo mans brālis… Vai viņš pašlaik mājās? Viņam visa seja, lūk, šitā aptīta ar saitēm … Tu viņu droši vien pazīsti?
Bet meitenīte tikai mazlietiņ pakustējās, neko neatbildēdama un nemainīdama sejas izteiksmi. Man kļuva aizvien nelādzīgāk ap sirdi. Vai tikai viņa nav ko pamanījusi? Nē, nevarētu vis… Ja tic viņas tēva — pārvaldnieka vārdiem, tad mazā, kaut arī pēc izskata ir paliela meitene, tomēr nav zināms, vai spēs savas garīgās attīstības dēļ apmeklēt pat pamatskolu; šķiet, ka viņai agrā bērnībā pēc karsoņa radusies komplikācija — meningīts, un pilnīgi viņa tā arī nav atlabusi. Vāja mute kā kukaiņa spārniņš. Zīdaiņa zods. Šauri, slīpi pleci. Un kontrastā tievs deguns kā pieaugušai. Lielas, ovālas, tukšas acis… Acīm redzot, neesmu kļūdījies, uzreiz tā nodomājot.
Bet kaut kas meitenes klusēšanā izraisīja neērtības sajūtu, kas neļāva vienkārši paiet garām. Lai piespiestu viņu runāt, es teicu to, kas acumirklī ienāca prātā:
— Liels jo-jo, vai ne? Vai labi lēkā?
Meitene tramīgi sāka drebēt un, paslēpusi rotaļlietu aiz muguras, izaicinoši atbildēja:
— Mans, es nemeloju!
Es tikko neiesmējos. Un tajā pašā laikā man iegribējās viņu vēl mazlietiņ paķircināt. Un atmaksāt viņai par to, ka viņa lika man pārdzīvot nepatīkamus brīžus, par to, ka viņa sāka kliegt, pirmo reizi ieraudzījusi saitēm aptīto seju. Kaut arī meitene bija garīgi atpalikusi, viņa bija piemīlīga kā elfa. Ja viss bija, kā vajag, saruna ar viņu palīdzēs kaut arī nedaudz atjaunot aizvien bīstamāko maskas varu.
— Patiešām? Bet kur pierādījumi, ka tu nemelo?
— Ticiet man! Es taču nekā slikta nedaru.
— Labi, ticu. Bet man liekas, ka uz jo-jo uzrakstīts kāda cita vārds.
— Tur nekā ļauna nav. Ļoti sen kāds kaķītis sacīja… Līdzīgs mūsējam, nevis raibs, bet tāds pavisam, pavisam balts kaķītis…
— Labi; tu man to parādīsi?
— Es ļoti cieši glabāju noslēpumus.
— Noslēpumus?…
— Ļoti sen kāds kaķītis sacīja: peles grib man piekārt zvaniņu, — ko lai es daru? …
