Svešā seja полностью

Galu galā, ja es negribēju saasināt stāvokli, neatlika nekas cits kā likvidēt šo trīsstūri ar trīspusīgu vienošanos, kurā jāpiedalās arī tev. Lūk, kāpēc es arī sāku rakstīt šīs piezīmes… Sākumā maska nievājoši izturējās pret manu lēmumu, taču nespēja nekā padarīt un sāka klusēdama zo­boties par mani… Kopš tā brīža pagājuši gandrīz divi mēneši. Sajā laikā mēs sastapāmies vēl desmit reizes, un katru reizi mani mocīja doma par tuvojošos šķiršanos. Tie nav tukši vārdi, mani patiešām mocīja tāda doma. Vairāk­kārt man zuda pārliecība, un es jau gandrīz pametu savas piezīmes. Es visu laiku cerēju, ka notiks brīnums, — kād­reiz, no rīta pamodies, es atklāšu, ka maska cieši pielipusi pie sejas un pārvērtusies par manu īsto seju, es pat mē­ģināju gulēt ar masku uz sejas. Bet brīnums nenotika. Un es turpināju rakstīt — citas izejas man nebija.

Tajās dienās mani visvairāk iedrošināja meitenītes no­vērošana; paslēpusies no svešu cilvēku skatieniem ēnā pie sētas puses ieejas, viņa klusu rotaļājās ar savu jo-jo. Lie­las nelaimes piemeklētā meitene, kas neapzinās, ka tā ir nelaime, — ir daudz laimīgāka par normāliem cilvēkiem, kas cieš savu nelaimju dēļ. Varbūt tas bija instinkts — viņa nebaidījās neko pazaudēt. Un es, tāpat kā meitene, gribēju būt spējīgs pārdzīvot savus zaudējumus.

Nejauši šīsdienas laikrakstā es ieraudzfju dīvainas maskas attēlu. Liekas, tā bija kādas mežonīgas cilts maska. Pāri visai sejai it kā ar virvi iespiestas rievas veidoja ģeo­metrisku zīmējumu; simtkājim līdzīgs deguns, vīdamies sejas vidū, tiecās uz augšu pie galvaskausa; no zoda noka­rājās kaut kādi nesaprotami priekšmeti. Iespiedums bija neskaidrs, bet es kā apburts neatraudamies lūkojos uz fo­togrāfiju. Attēls sadalījās, no tā iznira mežoņa tetovētā seja, ar drēbes gabalu aizsegta arābu sievietes seja, un es atcerējos dzirdējis kādu stāstām, ka sievietes «Stāstā par Gendzi» [2] uzskatījušas, ka atsegt seju ir tas pats, kas at­segt kaunumu. To jau nestāstīja kāds svešs, bet tu. To dzirdēja maska vienā mūsu sastapšanās reizē. Kāpēc tev ievajadzējās uzsākt tādu sarunu? Toreizējās sievietes bija pārliecinātas, ka vīrietim var parādīt tikai matus, un viņas pat mira, aizsegušas seju ar kimono piedurkni. Cenzdamies uzminēt tavu nolūku, es daudz domāju par sievietēm, kas slēpa savu seju, un negaidot manu acu priekšā kā tīstoklis atritinājās tie laiki, kad neeksistēja sejas, — es biju sa­triekts. Tātad jau senatnē seja nebija tas, ko klaji parāda, un tikai civilizācija pievērsa sejai spilgtu gaismu, un pirmo reizi seja pārvērtās par cilvēka dvēseli… Un, ja seja vien­kārši neeksistēja, bet bija darināta, tātad arī es, taisīda­mies izgatavot masku, patiesībā nekādu masku nebiju ra­dījis. Tā ir mana īstā seja, bet tas, ko es uzskatīju par īsto seju, patiesībā izrādījās maska … Nu labi, pietiek, ta­gad jau viss vienalga… Šķiet, ka arī maska noskaņota miermīlīgi, tā ka te varētu arī beigt; kā tu domā? … Tikai pēc tam, ja izdosies, gribētos noklausīties arī tavu atzīša­nos … Nezinu, kur tas viss mūs novedīs, bet domāju, ka mums vēl ir par ko parunāt.

Vakar, lai sastaptos pēdējo reizi, es iedevu tev plānu, kā nokļūt manā slēptuve. Tuvojas norunātais laiks. Vai neesmu ko palaidis garām? Vai, tik un tā vairs nav laika! Maska ar nožēlu šķīrās no tevis. Tā poga pieder maskai, tad apbedīsim arī tās kopā.

Tātad tu jau visu esi izlasījusi. Atslēga atrodas pagalvī zem pelnu trauka — es gribu, lai tu atver drēbju skapi. Tieši savā priekšā tu ieraudzīsi gumijas zābakus un pa kreisi — maskas paliekas un pogu. Dari ar tām, ko vē­lies, — to es*atstāju tavā ziņā. Kad tu atnāksi, es jau būšu mājās. No visas sirds ceru, ka tad, kad tu atgriezīsies, tev būs parastā sejas izteiksme, it kā nekas nebūtu noticis…

Piezīmes .sev pašam, tās uzrakstītas uz tīrām lappusēm, kas

palikušas pelēkās burtnīcas beigās

… Es aizvien vēl gaidīju. Gaidīju joprojām pilnīgi bez­jūtīgi kā asns laukā, ko visu ziemu mīda ar kājām, un tam atliek viens — gaidīt, kamēr dos zīmi un atļaus pacelt galvu.

Iedomādamies tevi sēžam neērtā pozā — pat kājas ne- paguvi izstiept — un lasām šīs burtnīcas manā slēptuvē, kura it kā dzimusi ar veča seju, es pārvērtos par pirmat­nēju ērmu ar vienu vienīgu nervu un klusu lidinājos tum­šos, bezkrāsainos, tukšos cerību padebešos …

Bet dīvaini, manā prātā iznira tikai tavs tēls, bet pē­das, kuras tevī atstāj šīs piezīmes, es nez kāpēc nepavisam nevarēju uztvert. Vēl vairāk, pat daudzkārt pārlasīto pie­zīmju saturs, ko man vajadzēja zināt tik labi, lai nolasītu no galvas no sākuma līdz beigām, — šis saturs, gluži kā ainava caur netīru stiklu, aizslīdēja no manis, un es neva­rēju pat atšķirt pavedienu, kas palīdzētu atdzīvināt atmi­ņas. Mana sirds bija bezjūtīgi auksta un sasālīta kā kal­tēta tintes zivs. Varbūt tāpēc, ka es visam biju atmetis ar roku — lai arī kā tagad rosītos, — nekas vairs nav mai­nāms. Tādu pašu tukšumu es izjutu, pabeidzis izmēģinā­jumu sēriju. Un, jo nozīmīgāki bija šie izmēģinājumi, jo dziļāks bija šis tukšums.