Arkādijs Strugackis Boriss StrugackisSvešās planētas sūtņi«Svešas planētas sūtņi» Ir tipisks piedzīvojumu fantastikas paraugs, kas apraksta kāda arheologa lidojumu ar «Klīstošo holandieti» kosmosā.No krievu valodas tulkojusi Jautrīte RozeNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisPublicēts fantastisku stāstu krājumā "Nenorunātās tikšanās"datorsalikums
(N karaspēka daļas štāba virsnieka majora Kuzņecova stāsts)
Viss sākās tā. Mēs jau vasarā gatavojāmies uzkāpt Adairas sopkā. Daudzi mūsu virsnieki un karavīri un pat dažas virsnieku laulātās draudzenes, kā arī štāba mašīnrakstītājas kopš pagājušā gada dižojās ar zili baltajām emaljētajām pirmās pakāpes alpīnistu nozīmītēm, un šīs piespraudes, kas greznoja mūsu biedru formas svārkus un blūzes, Viktoram Stroku|evam neļāva mierīgi gulēt. Es pats personiski gan pēc nozīmītes netiecos, taču man ļoti gribējās ieskatīties apklusušā vulkāna krāterī. Turpretī Koļam Ginzburgam, kam bija gluži vienaldzīgas gan nozīmītes, gan krāteri, piemita vājība uz visāda veida «piknikiem pie dabas krūts», kā viņš pats izteicās. Bet majors Pjoriškins … Majors Pjoriškins bija štāba priekšnieka palīgs fiziskās sagatavotības jautājumos, un tas izsaka visu.
Tātad mēs jau vasarā gatavojāmies sturmēt Adairas sopku. Taču jūnijā Strokuļevs ciema kluba dejaszālē izmežģīja kāju, jūlijā mani aizsūtīja komandējumā, bet augustā Pjoriškina sieva brauca uz dienvidiem un atstāja bērnus majora uzraudzībā. Tikai septembra sākumā mēs beidzot varējām sapulcēties kopā.
Nolēmām doties ceļā sestdien — tūlīt pēc nodarbībām. Mūsu plāns bija šāds: līdz vakara krēslai nokļūt sopkas pakājē, tur pārnakšņot un otrā rītā mazā gaismiņā sākt ceļu augšup. Viktors Strokuļevs no štāba priekšnieka izkaulēja gaziku un izlūdzās, lai mums līdzi brauc arī šoferis — seržants Miša Vasečkins, jauns, skaists puisis, kas palicis virsdienestā; majors Pjoriškins paņēma apjomīgu ceļasomu, bāztin piebāztu ar visāda veida mājās gatavotu ēdamo, un — drošs paliek drošs! — karabīni; inēs ar Koļu nopirkām divas pudeles konjaka, vairākas kārbas ar konserviem un divus maizes klaipus, Pulksten sešos vakarā gaziks pieripoja pie štāba lieveņa. Mēs sasēdāmies mašīnā un, laba ceļa vēlējumiem pavadīti, devāmies prom.
No mūsu pilsētiņas līdz sopkas pakājei taisnā līnijā varētu būt kilometri trīsdesmit, bet tas, ko nosacīti dēvē par ceļu, izbeidzas sestajā kilometrā pie nelielas sādžas. Tālāk mums būs jālīkumo pa plakankalni, kas apaugusi, ar bērziem un apsēm, jālaužas cauri nātru un dadžu audzei cilvēka augumā, jātiek pāri sekliem, bet platiem strautiem — upītēm, kas tek pa akmeņainām gultnēm. Šāda veida «prieki» beidzas pēc apmēram divdesmit kilometriem, pēc tam sākas plašais lavas lauks — līdzenums, ko klāj prāvas, sarkanīgas sadēdējušas lavas drumslas. Mums kaimiņos esošās aviācijas daļas šo lauku izmanto par mācību poligonu taktikas nodarbībās. Piesardzīgais Koļa Ginzburgs iepriekš bija divreiz zvanījis lidotājiem, lai drošības dēļ pārliecinātos, ka naktī no sestdienas uz svētdienu un svētdienas vakarā viņiem nodarbību nebūs, un šāda piesardzība, manuprāt, nemaz nebija lieka. Vieglprātīgais Strokuļevs tūdaļ pavilka viņu uz zoba, izmezdams frāzes par mazdūšību un pārāk lielu «apdrošināšanos». Tad Koļa, neteikdams ne vārda, atpogāja formas svārkus, pacēla uz krūtīm augstāk kreklu un labajā pusē zem ribām parādīja garu, baltu rētu.
— Mesers, — viņš izteiksmīgi noteica. — Es negribu dabūt vēl otru tādu pašu no savējiem … Vēl jo vairāk — dažiem pulveri neostījušiem karotājiem par prieku .,,
Ar to saruna bija galā. Vitjarn šausmīgi nepatika, ja atgadināja, ka viņš ir pārāk jauns un tieši tādēj nav varējis piedalīties karā. Viņš bija ārkārtīgi liels patmīlis. Taču pēc piecpadsmit minūtēm Koļa palūdza papirosu tam pašam Vitjam, kas tagad staigāja piepūties, un miers atkal bija nodibināts.
Tātad lavas laukā mums nedraudēja nekādi pārsteigumi. Plašais līdzenums lēzeni pacēlās pret sopku un beidzās ar stāvām, kraujām klintīm. Tālāk ar mašīnu vairs nebija iespējams braukt. Tur, pie šīm klintīm, mēs bijām nolēmuši iekārtot naktsmītni.
Mēs devāmies ceļā. Laiks bija brīnišķīgs. Vispār rudens mūspusē, pašā zemes malā, ir pats labākais gadalaiks. Septembrī un oktobrī te gandrīz nemaz nav ne miglu, ne arī lietusgāžu. Gaiss dzidrs, tīrs, mīlīgs. Smaržo pēc vīstošiem zaļumiem. Debesis dienā ir bezgalaugstas, zilas, naktī — melnas un samtainas, piebārstītas spožām, nemirgojošām zvaigznēm. Mēs bez steigas kratījāmies pa vasaras lietusgāžu izmiecēto ceļu. Priekšā virs robotās meža līnijas pacēlās Adairas sopka kā spokains zilganpelēks konuss. Sī konusa virsotne bija slīpi nošķelta. Ja labi ieskatījās, varēja redzēt, ka sopkas nogāzes viz iesarkanā nokrāsā, vietvietām paspīd sniega plankumi. Pašā galā nekustīgi sastindzis blīvs, balts tvaiku mākonis.
Pēc pusstundas iebraucām sādžā, un te Viktors Strokuļevs palūdza pieturēt. Viņš teica, ka uz brītiņu gribot ieskriet pie kādas pazīstamas meitenes. Mēs augstsirdīgi piekritām. Astoņpadsmit kilometru rādiusā no mūsu pilsētiņas es nezinu nevienu apdzīvotu vietu, kur Strokuļe- vam nebūtu «kāda pazīstama meitene».
Nepagāja ne piecas minūtes — un viņš visai apmierinātā izskatā izslīdēja no mājiņas ar prāvu vīstokli padusē.
