A.un B.Strugackis Tālā varavīksneIzdevniecība «Zinātne» Riga 1970Latviešu lasītājs brā|us Strugackus jau pazīst pēc 1962. gadā izdotā zinātniski fantastiskā stāsta «Ugunīgo mākoņu valstībā». Tas bija darbs, kas iezīmēja padomju literatūrā jauna interesanta daiļrades ceļa sākumu. Viens no šā ceļa posmiem ir fantastiskais stāsts «Tālā Varavīksne».Tālā Varavīksne ir planēta, uz kuras Zemes fiziķi veic sarežģītus eksperimentus. Pēc viena no tiem apvārsni piepeši aizsedz melns mākonis. . Tas tuvojas, iznīcinot savā ceļā visu — labības sējumus, pilsētas, tehniku. Cilvēks spiests atkāpties, taču, lai visi atgrieztos uz Zemes, nepietiek raķešu. Notikumu kulminācijas brīdī vispilnīgāk atklājas zinātnieku savstarpējās attiecības un uzskati par dzīvi. Briesmu priekšā katram Zemes iedzīvotājam jāparāda, kas viņš ir, — cilvēks vai Cilvēks.Tulkojis R. B l ū m s Mākslinieks E. S k u j i ņ š
A.un B.Strugackis
Tālā varavīksne
Silta un paraupja Taņas delna gulēja uz viņa plakstiņiem, un nekas cits pasaulē viņu vairāk neinteresēja. Gaiss bija pilns rūgteni sāļa putekļu aromāta, pussnaudā klusi čirkstināja stepju putni, un sausā zāle durstīja un kutināja pakausi. Bija neērti un pacieti gulēt, neizturami niezēja kakls, bet viņš klausījās vieglajā, mierīgajā Taņas elpā un nekustējās. Viņš smaidīja un priecājās par tumsu, jo smaids droši vien bija līdz nepie- dienīgumam muļķīgs un pašapmierināts.
Vēlāk pilnīgi nelaikā un nevietā augšā laboratorijas tornī iečirkstējās izsaukuma signāls. Lai! Nav jau pirmā reize. Šovakar visi izsaukumi ir nelaikā un nevietā.
— Robi, — čukstus teica Taņa. — Dzirdi?
— Itin neko nedzirdu, — nomurmināja Roberts.
Viņš samirkšķināja acis, lai ar skropstām pakutinātu Taņas delnu. Viss šķita tālu, tālu un pilnīgi nevajadzīgs. Miega trūkuma dēļ mūžīgi apstulbušais Patriks arī bija tālu.
Maļajevs ar savām Ledus Sfinksa manierēm bija tālu prom. Visa viņu pasaule, kurā valdīja pastāvīga steiga, pastāvīgas pārgudras diskusijas, pastāvīga neapmierinātība un rūpes, visa šī pasaule, kurā nebija vietas jūtām, kura nīda visu noskaidroto, bet priecājās tikai par nesaprotamo, pasaule, kurā ļaudis aizmirsa, ka viņi ir vīrieši un sievietes,— tas viss bija tālu, tālu … Šeit bija tikai naksnīga stepe, simtiem kilometru — tikai tukša stepe, kas, aprijusi karsto dienu, tagad peti bija silta, tumša, kairinošu smaržu pilna.
No jauna iečirkstējās signāls.
— Atkal, — teica Taņa.
— Lai. Manis nav. Es esmu beigts. Mani norijuši susļiki. Man tāpat ir labi. Es tevi mīlu. Nekur negribu iet. Kāpēc lai es to darītu? Vai tu ietu?
— Nezinu.
— Tas ir tāpēc, ka tu nemīli pa īstam! Cilvēks, kas mīl pa īstam, nekad nekur neiet.
— Tu esi teorētiķis, — teica Taņa.
— Es neesmu teorētiķis. Es esmu praktiķis. Un kā praktiķis es tev jautāju: kādēļ tad man pēkšņi būtu kaut kur jāiet? Mīlēt ir jāprot. Bet jūs neprotat. Jūs par mīlestību tikai spriedelējat. Jūs mīlestību nemīlat. Jūs mīlat par to tikai spriedelēt. Vai es pārāk daudz pļāpāju?
— Jā. Drausmīgi!
Viņš pārlika Taņas roku no savām acīm uz lūpām. Tagad viņš redzēja mākoņiem aizvilktās debesis un sarkanās signālugunis torņa galā divdesmit metru augstumā. Signāls čirkstēja nepārtraukti, un Roberts iztēlojās, kā Patriks, biezās, labsirdīgās lūpas izstiepis, aizvainots atkārto izsaukumu.
— Nu pagaidi, tūlīt es tevi izslēgšu, — Roberts noņurdēja. — Taņuk, gribi, lai viņš apklustu uz mūžīgiem laikiem? Lai jau viss būtu uz mūžīgiem laikiem. Mūsu mīla būs uz mūžīgiem laikiem, un viņš apklusīs uz mūžīgiem laikiem.
Tumsā viņš redzēja meitenes seju —• gaišu, ar milzīgām, mirdzošām acīm. Viņa atņēma roku un teica:
— Nu tad es ar viņu parunāšu. Es teikšu, ka esmu halucinācija. Naktīs vienmēr mēdz būt halucinācijas.
— Viņam nekad nemēdz būt halucināciju. Viņš nu reiz ir tāds cilvēks, Taņuk. Viņš' nekad sevi nemāna.
— Vai gribi, es tev pateikšu, kāds viņš ir? Man ļoti patīk uzminēt raksturus pēc video- fona zvaniem. Viņš ir ietiepīgs, ļauns un ne- smalkjūtīgs cilvēks. Un viņš ne par kādu maksu nesēdētu kopā ar sievieti naktī stepē. Lūk, kāds viņš ir- — kā uz delnas. Un arī par nakti viņš zina tikai to, ka naktī ir tumšs.
— Nē, — teica taisnīgais Roberts. — Par maksu tu pateici pareizi. Toties viņš ir labsirdīgs, maigs un lempīgs.
— Neticu, — sacīja Taņa. — Paklausies.—
Abi ieklausījās. — Vai tad tāds ir lempis? Tas ir īsts «teņacem propositi virum»[1].
— Pareizi? Es viņam pateikšu.
— Saki. Ej un pasaki.
— Tūlīt?
— Nekavejoties.
Roberts piecēlās, bet viņa palika sēdam, ceļgalus rokām apskāvusi.
— Tikai vispirms noskūpsti mani, — viņa lūdza.
Lifta kabīnē viņš atspiedās ar pieri pret vēso sienu un, acis aizvēris, kādu bridi palika tā stāvam, smiedamies un ar mēli aptaustīdams lūpas. Galvā nebija itin nevienas domas, tikai kaut kāda triumfējoša balss nesakarīgi auroja: «Mīl!… Mani!… Mani mīl!… Klausieties, jūs!… Mani!…» Pēc tam viņš pamanīja, ka kabīne jau sen apstājusies, un mēģināja atvērt durvis. Tās viņš nez kāpēc nevarēja atrast, bet laboratorijā izrādījās milzums lieku mēbeļu: viņš apgāza krēslus, pārbīdīja galdus un uzgrūdās skapim, kamēr apjēdza, ka aizmirsis iedegt gaismu. Sirsnīgi smiedamies, viņš sataustīja slēdzi, pacēla krēslu un apsēdās pie video- fona.
Kad uz ekrāna parādījās samiegojies Patriks, Roberts viņu draudzīgi sveicināja:
— Labvakar, sivēntiņ! Kāpēc tev nenāk miedziņš, zīlīt manu, cielaviņ?
Patriks nesaprašanā skatījās viņā, bieži mirkšķinot iekaisušās acis.
•— Ko tu tā skaties, šunel? Čivināji, čivināji, iztraucēji mani svarīgā darbā, bet tagad klusē!
Beidzot Patriks atvēra muti.
— Tev… Tu… — Viņš pabungoja sev pa pieri, un viņa sejā parādījās jautājoša izteiksme. — Ko? …
— Un kā vēl! — Roberts iesaucās. — Vientulība! Ilgas! Priekšnojauta! Un tas vēl nav viss — halucinācijas arī! Gandrīz vai būtu aizmirsis!
— Vai tu nejoko? — Patriks nopietni jautāja.
— Nē! Postenī nejoko. Bet tu neņem to vērā un sāc.
