Tikšanās uz Aostas полностью

Viņi nolaidās zemē uz pauguriņa, kuru klāja asa, zilganzaļa zāle. Starp tievajiem stiebriem vidēja dzeltenas smiltis.

— Aizaugušas kāpas,— sacīja Ivars,— lejā aiz krūmiem ir ezers.

— Es to redzēju,— pamādams ar galvu, teica Inspektors,— kad metām līkumu virs meža.

— Tas ir jocīgi, bet šodien viņu nav.— Ivars noņēma saulesbrilles un, acis piemiedzis, vērīgi nopētīja klaju- miņu zaļo krūmāju ielokā.— Parasti viņi mēdz nākt šurp, lai pasildītos saulē.

— Varbūt viņus ir nobaidījusi mūsu ierašanās, propelleru troksnis,— sacīja Inspektors.

Viņš atsprādzēja uz krūtīm siksnas un piesardzīgi nolaida lejā no muguras miniatūro spārngriezi.

— Nē, viņi nav bailīgi,— Ivars vāri iebilda,— viņi pat ir sabiedriski. . . Lāgiem šķiet, ka viņi visu saprot. . . Pat domas, tomēr . . .

Ivars nepabeidza. Inspektors uzmeta jaunajam biologam modru skatienu.

— Vai jums, Ivar, liekas, ka viņi būtu saprātīgi radījumi?

— Bez šaubām, ne jau tādā nozīmē, kā to saprotam uz Zemes . . . Tomēr viņu rīcība ne vienreiz vien ir pārsteigusi mani un Leu.

— Esmu lasījis jūsu rakstus.— Inspektors pieliecies pataustīja siltās smiltis un tad atslīga augšpēdus, palicis plaukstas zem pakauša. Viņa tumšās brilles spoži nozib-

snīja dienasvidus saules staros.— Te ir jauki,— viņš turpināja, paslējis zodu un vaigus pretī saulei,— gandrīz kā uz Zemes vidējos platuma grādos. Vai jūs nenožēlojat, ka piekritāt braukt šurp?

Ivars noraidoši papurināja galvu.

— Nē . . . Sājos divos gados ir izdevies šo to paveikt, uzzināt . . . Dzīve Aostā pamazām atjaunojas, lai gan daži šejienes faunas pārstāvji, kā domājams, ir pilnīgi iznīcināti.

— Vai jūs runājat par rindliem?

— Ne tikai par tiem . . . Jāatzīstas, ka par rindliem nav īstas skaidrības. Drīz vien pēc tam, kad bijām atlidojuši uz šejieni, Lea pamanīja Rietumu dumbrāju malā saplie- nējušā zemē atstātas pēdas . . . Iespējams, ka tās bija ieminuši rindli.

— Tad jau šeit nemaz nav tik droši, lai gan jūs ar Leu abi kā viens to vakar apgalvojāt … — Inspektors pieslējās sēdus.

— Rietumu dumbrāji ir tālu,— Ivars pavīpsnāja, — otrā puslodes daļā, ārpus mūsu rezervāta.

— Vai jūs cerat, ka rindli, ja viņi tik tiešām ir saglabājušies, ievēros jūsu noteiktās robežas?

— Viņu intelektu nekad neviens nav pētījis.

— Tā nu vēl trūka!

— Bet pagājušajā gadsimtā viņu āda un ilkņi tika augstu vērtēti. Rindlus iznīcināja gandrīz vai pašus pirmos.

— Tā nu gluži nebija . . . Viņu medības vairāk gan tika uzskatītas par prestiža jautājumu. Tāpat kā sen, sen uz Zemes lauvu un degunradžu medības.

— Vienīgi ar to atšķirību, ka rindli bija stipri bīstamāki . . .

— Tiem, kas šeit riskēja medīt, bija daudz labāki ieroči nekā tiem, kuri piedalījās medībās Āfrikas safari.

— Diemžēl! Tāpēc jau nepilnu divdesmit gadu laikā šo mežu un prēriju iemītniekus gandrīz pilnīgi iznīcināja.

— Un kāds šobrīd ir stāvoklis?

Ivars uzreiz neatbildēja. Atmeties uz elkoņiem, viņš nokratīja no pleciem spārngrieža siksnas, noplūca zilganzaļo zāles stiebriņu, pakošļāja to un palūkojās uz Inspektoru.

— Tas taču ir galvenais, kāpēc jūs esat šurp atlidojis, vai tā nav?

— Ne jau nu tāpēc vien . . .

— Mēs ar Leu jau vakar to nojautām, jo tieši šo jautājumu jūs vakar neuzdevāt … — Ivars nopūtās.

— Redzat, rezervāta nolikums kopumā tiek ievērots, bet . .. Rezervāts aizņem tikai trešo daļu no planētas virsmas. Dienvidu kontinentā darbojas raktuves, tiesa gan, tikai viena, bet tur ir ciemats, vairāki desmiti ģimeņu. Dažādi cilvēki … Es nemaz nerunāju par jūrām, kuras sistemātiski apciemo zemūdens medību cienītāji no Zemes un ne tikai no Zemes vien . . . Un, beidzot, Rietumu ekvatoriālie purvāji… To centrālā daļa vispār nav izpētīta. Ja vien ir patika, tur var ierīkot visādas bāzes, no kurām doties izbraukumos. Rezervāta štatos, kā jūs zināt, cilvēku ir maz. Mēs ar Leu un vēl seši novērotāji, no tiem divi ir praktikanti. Kad prakse beigsies, viņi aizlidos.

— Izdariet tā, lai neaizlidotu.

— Mūsu darbā vajadzīgi īpaša kaluma ļaudis … To kļūst arvien mazāk. Seit nepavisam nav zinātnes un progresa priekšējās pozīcijas.

— Bet ja rezervāta nolikumu attiecinātu uz visu planētu?

— Vai tad šobrīd tas ir iespējams? Daudzas mazās planētas, kā redzams, būtu jāpārvērš rezervātos, taču . . . Apvienotajai Zemei nepieciešams arvien vairāk minerālu, jāatrod, kur izvietot aizvien vairāk pieaugošo cilvēci. Turklāt pati vienkāršākā šejienes rezervāta paplašināšana, piemēram, daļā akvatorijas vai Rietumu dumbrājā, prasītu krietni palielināt štatus.

— Zeme, kā domājams, varētu tam piekrist,— teica Inspektors.— Aostas pasaule ir unikāla. To nu beigu beigās visi ir sapratuši. Pie tam, ja jums patiešām ir taisnība, kontakta problēma . . .

— Pagaidām tā ir tikai hipotēze,— Ivars nopūtās,

— drošu pierādījumu diemžēl nav . . .

— Tad vēl jo vairāk ir nepieciešams saglabāt neskartu šo apbrīnojamo, unikālo pasauli, lai to izprastu … Ja padomā, kas īstenībā atklājies uz mazajām planētām! Kurš gan pirms simt gadiem spēja kaut ko tādu paredzēti!— Inspektors palūkojās apkārt un novilka ar