"Tobago" maina kursuGunārs Cīrulis Anatols ImermanisLATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ - 1961
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ - 1961
.
Vācu zemūdene iznira pavisam negaidot. Līdz tam mirklim nekas nevēstīja briesmas. «Tobago», Latvijas lielākais un lepnākais kuģis, mierīgi šķēla Atlantijas okeāna plašumus, nesdams pretī Amerikas krastiem astoņus tūkstošus tonnu konservu, sērkociņu un eksportolu, divdesmit astoņus komandas locekļus, trīs pasažierus un vienu bēgli, kas bija paslēpies skrūves vārpstas tunelī.
«… Sešdesmit četras jūdzes. Vēja stiprums — 3 balles, viļņošanās — 1 balle. Redzamība laba. Sevišķi atgadījumi — nekādi. Nodevu sardzi pulksten 00. Pirmais stūrmanis Nordeķis.»
Viņš iztaisnojās un saudzīgi aizskrūvēja tintes kūliju. Otrais stūrmanis Kārkliņš, kā parasti, kavējās. Gaidīdams maiņu, Nordeķis tīri automātiski ņēmās šķirstīt žurnālu. Tas sākās ar svinīgo ierakstu: «Šodien TOBAGO nolaists ūdenī no Brāļu O'Devorenu Dublīnas kuģu būvētavas dokiem.» Valdības vīri, kas bija piešķīruši Kviesim prāvu aizņēmumu, pilnā sastāvā ieradās uz kuģa pieņemšanas ceremoniju. Par to stāstīja cits ieraksts:
«Pulksten 12 00, nacionālai himnai skanot, uz klāja uzkāpj valsts vadonis Dr. Kārlis Ulmanis, sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš, finansu ministrs Ēķis …» Nākamajos trijos mēnešos kuģa dzīvē nekas sevišķs neatgadījās. Bet, lūk, atkal ārkārtējs notikums: «Pulksten 8 32 saņemta radiograma no Stetīnas, ka vakar, braucot pa Oderas kanālu, pār bortu pārkritis mūsu galvenais inženieris Svadrups. Pārbaudot izrādījās, ka ziņojums atbilst patiesībai.» Vēlāk Svadrups stāstīja, ka naktī pamodies, izgājis ieelpot svaigu gaisu un zaudējis līdzsvaru. Atjēdzies tikai aukstajā ūdenī, pusdzīvs izpeldējis krastā. Matroži turpretī apgalvoja, ka viņš tīšām peldējis uz krastu, lai ar pudeli alus lāpītu paģiras pēc lielā plosta ar «brūnkrekliem».
Nordeķis, tāpat kā vairākums uz kuģa, necieta Svad- rupa jūras aizsarga formu un viņa plātīšanos ar savu patriotismu. Atmiņas par inženiera peldi uz brīdi uzlaboja omu. Taču pagāja piecas minūtes, desmit — Kar- kliņš vēl aizvien nenāca. Nordeķis griezās pie matroža, kas, nīkdams bez darba, ar pirkstu vilka sirdis uz stūres mājas aprasotajām rūtīm:
— Esiet tik laipni un atgādiniet stūrmanim Kārkli- ņam viņa pienākumus!
Pārspīlētā pieklājība bija gandrīz vienīgais, kas palicis pāri no augstskolas laikiem. Kopš tā brīža, kad viņš izšķīrās kļūt no inteliģentā bezdarbnieka par vienkāršu matrozi, Nordeķis nemēdza pieminēt savu akadēmisko pagātni. Tomēr viņš apzinājās, ko izglītots cilvēks ir sev parādā, un nekad nepazemojās līdz vulgāriem lamu vārdiem, ar kādiem niknuma brīžos neskopojās pat kapteinis Vilsons.
Ieradās Kārkliņš. Kreisajā rokā. viņš turēja formas .cepuri, ar labo turpināja sukāt miegā savēlušos matus.
— Tevis dēļ nemaz nedabūju izgulēties. Visu laiku sapnī skrēju apkārt, lai sauktu tevi uz vakti. Un zini, kur galu galā atradu? Alīses jaunkundzes kajītē. Šai mirklī mani uzmodināja tas nolādētais Zandovskis.
— Esiet tik laipni un paturiet savus bezgaumīgos sapņus pie sevis, ja negribat dabūt pa ķermeņa daļu, .kuru pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts saukt īstajā vārdā, — nepaceļot balsi, atteica Nordeķis un izgāja no stūres mājas.
Ārā bija silti. No augšas kuģis iepriecināja acis ar savām slaidajām līnijām. Masts bija tik augsts, ka topa lukturis šķita bez kāda balsta lidināmies kaut kur naksnīgajā tumsā. Vilnīši ar klusu nopūtu atsitās pret bortiem. Apvaldītā spēkā dunēja varenie dīzeļi. Motoru dzesēšanai izlietotais ūdens gāzās okeānā ar vienmuļu šļakstoņu.
Pārliecies margām, Nordeķis ar baudu ievilka sīkiem ūdens putekļiem piesātināto okeāna sūro elpu. Pret viļņu melnumu gaiši pelēkais kuģa korpuss izskatījās tikpat kā balts. Skaidri varēja salasīt milzīgos burtus TOBAGO — LATVIJA, kuriem jau iztālēm vajadzēja apliecināt kuģa neitrālo piederību.
Un tomēr Nordeķis pirms izbraukšanas bija iegriezies apdrošināšanas sabiedrībā «Ērglis». Sievai viņš par to nekā neteica, negribēja lieki uztraukt. Marta kuru katru dienu varēja dzemdēt. Iespējams, viņš jau šovakar kļuvis par tēvu.
Radiotelegrafists vēl negulēja. No apgaismotā iluminatora skanēja deju muziķa, kuru laiku pa laikam pārtrauca kādas radiobākas monotonie pīkstieni. Dziedāja Zāra Leandere. Kopš uz kuģa atradās Alīses jaunkundze, Arturs augu dienu raidīja «mīlas grāvējus».
Melodija aprāvās ar griezīgu disonansi. Sienas pulksteņa lielais rādītājs bija sasniedzis sarkano sektoru triju minūšu sprīdi, kad visiem jāklausās, vai kāds neraida briesmu signālu. Arturs uzlika klausules. Nu viņš atgādināja sacīkšu braucēju, kam jāizdara bīstami pagriezieni — tik sasprindzināta bija sejas izteiksme.
Nordeķis uz pirkstgaliem iegāja un klusi pievēra aiz sevis durvis. Radiotelegrafists neapgriezās. Viņš kaut ko ātri pierakstīja.
— Vai kas jauns? — Nordeķis vaicāja.
Radiotelegrafists neatbildēja. Zīmulis viņa pirkstos
skrēja kā dzīva būtne. Tad pirksti atlaidās un zīmulis atkal pārvērtās par nedzīvu koka gabalu.
— «Kēptauna» grimst… Bet mēs esam pārāk tālu.
