TUVU KRITISKAJAMHALS KLEMENTSRĪGA «ZINĀTNE» 1980Mūsdienu amerikāņu rakstnieks Hals Klements savos darbos popularizē zinātnes atziņas un tehniskās domas sasnie« gurnus. Savdabīgais viņa daiļradē ir tas, ka fantastiskais, notikumiem un piedzīvojumiem bagātais sižets parasti risinās tadas pasaulēs, par kuru esamību mūsdienu astronomijai nekas nav zināms. Viss pārējais stingri atbilst loģikai un zinātnes likumiem. H. Klements aizstāv dažādu pa« sauļu saprātīgu butņu brālības ideju, cildina cilvēces neizsīkstošo zinātgribu.No angļu valodas tulkojusi M. JĀKOBSONE Priekšvārda autori A. un B. STRUGACKI Mākslinieks A. GALEVIUSSIzdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1980Krājuma otrajā romānā — «Tuvu kritiskajam» — Klements rāda lasītājam ne mazāk dīvainu pasauli — par Zemi trīs reizes lielāko Tenebru, vienu no Altaira sistēmas planētām, uz kuras virsmas smaguma spēks apmēram trīs reizes pārsniedz smaguma spēku uz Zemes. Uz šīs .planētas valdošo apstākļu savdabību pilnīgi nosaka tās neparastā atmosfēra. Tā sastāv galvenokārt no ūdens tvaikiem, kuri dienā ir kritiskā stāvoklī — tas ir, nav atšķirības starp vielu šķidrā un gāzveida stāvokli. Tam, protams, nepieciešams simtiem atmosfēru liels spiediens un simtiem grādu augsta temperatūra. Naktis temperatūra pazeminās, daļa Tenebras atmosfēras «nolīst» uz tās virsmas milzīgu kondensēta tvaika «lāšu» veidā, tās savukārt pārvēršas par šķidrumu, no kura veidojas upes, ezeri un okeāni. Tiesa, ezeri un okeāni uz planētas ir ari dienā, taču daudz mazāki un sastāv no oleuma — koncentrētas, ar metālu joniem bagātas sērskābes, bet naktis viss šķidrums uz planētas ir sērskābes šķīdums, kas nelabvēlīgi ietekmē pat planētas pamatiedzīvotāju organismu. Jā, uz planētas mīt dzīvas būtnes, turklāt saprātīgas — šausminoši, egļu čiekuriem līdzīgi zvīņaini radījumi ar četriem pāriem ekstremitāšu.Un tomēr sekas, kas izriet no šīs pasaules fantastiskuma, atkal stingri atbilst loģikai un zinātnei un apliecina autora zinātnes popularizētāja talantu. Tiesa, romānā «Tuvu kritiskajam» galvenā uzmanība pievērsta tehniskai problēmai, kas nav tieši saistīta ar autora radīto hipotētisko pasauli, tomēr kritisko stāvokļu ķīmijas un fizikas ir gana.
TUVU KRITISKAJAM
HALS KLEMENTS
.
No sešpadsmit gaismas gadu attāluma skatoties, Sola ir mazliet blāvākā nekā zvaigzne Oriona šķēpa smailē, tāpēc diez vai tieši tās stari bija tie, kas lika iedzirkstīties dīvainās iekārtas dimanta lēcām. Taču ne vienam vien novērotājam radās pārliecība, ka robots uzmetis pēdējo atvadu skatienu planētu sistēmai, kurā radīts. Tas būtu bijis gluži dabiski jūtīgai un sentimentālai būtnei, kad tā jau sākusi krist uz milzīgu tumšu ķermeni dažus tūkstošus jūdžu lejā.
Jebkura parasta planēta no šāda attāluma izskatītos apžilbinoši spoža, jo ļoti spēcīgais gaismas avots — Altairs tieši tagad staroja visstiprāk. Tā gan nav maiņzvaigzne, toties rotē pietiekami ātri, lai iegūtu saplacinātu formu, un pati planēta pašlaik atradās tai savas orbītas posmā, kurā saņem visvairāk gaismas no karstākajiem un spožākajiem Altaira polārajiem apgabaliem. Par spīti tam, milzīgā planēta izskatījās pēc duļķaina plankuma, tikai nedaudz spilgtāka par savu fonu — Piena Ceļu. Šķita, ka tā uzsūc un apslāpē Altaira balto spožumu, nevis ļauj tam kaut ko apgaismot.
Taču aparāta acis bija projektētas, domājot tieši par Tenebras atmosfēru. Robots gandrīz acīm redzami pārslēdza savu uzmanību, un bālganais sintētiskā materiāla ķermenis lēni pagriezās. Metāla skelets, kas to aptvēra, precīzi piedalījās šai operācijā, un strupu cilindru komplekts pavērsās nosēšanās virzienā. No tiem neizplūda nekas saskatāms, jo atmosfēra šeit bija vēl pārāk retināta, lai sāktu mirdzēt no jonu trieciena; bet metāla un plastmasas ķermeņa tonnu paātrinājums jau bija mainījies. Starta dzinēji sākā cīņu ar šīs diametrā par Zemi trīsreiz lielākās planētas spēcīgo pievilkšanas spēku un veica to tik sekmīgi, ka ažūrā konstrukcija, kas to saturēja, vēl bija saglabājusies pilnīgi nebojāta, kad beidzot bija sasniegti atmosfēras blīvie slāņi.
Aparātam pamazām ieslīdot planētas gāzu apvalkā, mirdzums robota acīs lēnām dzisa. Tagad tas laidās lejā lēni un vienmērīgi, varētu pat teikt — piesardzīgi. Augšā vēl aizvien mirdzēja Altairs, tomēr, aparātam turpinot nosēšanos, zvaigžņu gaismu vairs neuztvēra pat pārjutīgie receptori, kas atradās aiz aparāta dimanta lēcām.
Tad aina mainījās. Līdz šim robots bija izskatījies pēc neparastas konstrukcijas raķetes, kas ar piekarināto reaktīvo dzinēju palīdzību izdara vertikālu nosēšanos. Tas, ka no reaktīvajiem dzinējiem izplūstošās strūklas liesmoja aizvien žilbinošāk, pats par sevi vēl nebija nekas būtisks, tas bija gluži dabiski, jo atmosfēra kļuva blīvāka. Taču paši dzinēji mirdzēt nedrīkstēja.
Un tomēr tie sāka mirdzēt. Izplūstošās reaktīvās strūklas gluži kā aiz piepūles kvēloja spilgtāk un spilgtāk, visiem spēkiem cenzdamās palēnināt krišanu, kas, par spīti to pūlēm, arvien vairāk paātrinā- jās, un blāvā sarkanumā sāka kvēlot pat dzinēju apšuvums. Ar to tālajiem lidojuma' vadītājiem pietika: izšāvās spilgtas liesmas, tomēr šoreiz nevis no pašiem dzinējiem, bet gan no vairākām vietām metāla sijās, pie kurām tie bija piestiprināti. Sijas momentāni pazuda, un aparāts sāka brīvu kritienu.
Taču tas krita tikai īsu mirkli. Pie tā ārējā apvalka bija piestiprināta vēl viena nosēšanās iekārta; nebija pagājusi ne pussekunde, kad virs krītošā metāla un plastmasas blāķa atvērās milzīgs izpletnis. Varētu gaidīt, ka varenais pievilkšanas spēks to tūlīt noraus, tomēr ne — to taču bija konstruējuši sava aroda lietpratēji —, izpletnis izturēja. Tā milzīgo virsmu stūrgalvīgi balstīja neticami blīvā atmosfēra, kura pat šai augstumā bija vairākas reizes blīvāka par Zemes atmosfēru. Kad aparāts beidzot atsitās pret cietu pamatu, pat gravitācijai, kas trīsreiz pārsniedz gravitāciju uz Zemes, nebija izdevies to sabojāt.
Pēc brīža olveidīgais, lejasgalā saplacinātais ķermenis, atbrīvojies no vieglajām fermām, uz gandrīz nepamanāmajām kāpurķēdēm atvirzījās nedaudz nost no metāla drazu jūkļa un atkal apstājās, gluži kā gribēdams palūkoties apkārt.
Tomēr tas neredzēja, jo šobrīd to vēl nespēja. Acīm, kas bija tik skaidri redzējušas vakuumā, bija jāpielāgojas, lai dimanta un jaunās ārējās vides laušanas koeficienta starpība neglābjami neizkropļotu attēlu. Tas neprasīja pārāk daudz laika, jo notika automātiski, atmosfērai pa visšaurākajām spraudzi- ņām iesūcoties dobumos starp atsevišķiem lēcu elementiem.
Pēc optiskās sistēmas adaptācijas šīm acīm vairs neko nenozīmēja pat gandrīz pilnīga tumsa, jo pastiprinātāji aiz lēcām uztvēra katru starojuma kvantu, kas spēj lūzt dimantā. Bezgala tālu no planētas cilvēku skatieni bija kā piekalti pie ekrāniem, uz kuriem atainojās iekārtas redzētais.
