Uguns sala полностью

Mišela Peivere

Uguns sala

1

-    Pazūdi! Hīlass uzbļāva.

Mežacūka uzmeta traucētājam piktu skatienu un atsāka vārtīties dubļos. Sivēnmāte ar saviem mazuļiem pie avota jauki pavadīja laiku, un suķim nenāca ne prātā griezt ceļu kaut kādam kaulainam zeņķim, kam gribējās padzerties.

Nogāzē brāzmoja salts austrumu vējš, kas grabināja izkaltušos dadžus un līda Hīlasa tunikas caurumos. Zēns bija noguris, viņam sūrstēja kājas, un ūdensmaisā jau kopš vakarvakara nebija ne lāses. Bija jātiek klāt tam avotam.

Hīlass ielika lingā akmeni un ielidināja to dzīvniekam sānā; cūķis belzienu nelikās ne manām. Hīlass gari nopū­tās. Ko nu?

Piepeši cūka uzrausās kājās, stīvi saslēja gaisā asti un aizbēga; sivēni mina mātei uz papēžiem.

Hīlass notupās aiz ērkšķaina krūmeļa. Ko sivēnmāte bija pamanījusi?

Tai pašā mirklī mitējās vējš. Zēnam uz skausta sacēlās stāvus visi matiņi. Klusums šķita nelāgs un savāds.

Kā no zila gaisa parādījās lauva.

Zvērs nolēkšoja pa nogāzi un apstājās divus soļus no Hīlasa paslēptuves.

Zēns neuzdrošinājās elpot. Lauva atradās tik tuvu, ka Hīlass varēja saost sakarsušā kažoka muskusa smārdu un saklausīt, kā zem varenajām ķepām sabirzt zemes kukurznlši. Viņš redzēja, kā dzeltenbrūnās krēpes bez­vējā kustas, un klusībā lūdzās, lai zvērs pasaudzē viņa dzīvību.

Lauva pagrieza diženo galvu un palūkojās uz viņu. Zeltainās acis bija stiprākas par pašu Sauli un dzīvnieks pazina Hīlasu. Tas redzēja zēna garu tikpat skaidri kā dziļa, dzidra dīķa dibenā gulošu oli. Lauva gribēja, lai Hīlass kaut ko izdara. Zēns nezināja, kas viņam jādara, bet juta, ka zvērs pavēl.

Zvērs vēlreiz pacēla galvu un izgaršoja gaisu. Tad tas aizcilpoja lejā no pakalna. Hīlass redzēja, kā lauva pārlec pāri klinšu krāvumam, bez skaņas piezemējas un nozūd biezoknī. Nu palika tikai muskusa smārds un milzīgo ķetnu nospiedumi.

Atkal sacēlās vējš; auka šņāca Hīlasam ausīs. Zēns drebelīgi piecēlās kājās.

Lauvas pēdas netālu no avota pildījās ar ūdeni. Hīlass notupās pie viena nospieduma tas bija tik prāvs kā visa viņa galva. Ūdens no lauvas pēdas nospieduma dod cilvēkam spēku. Viņš pieliecās un dzēra.

Kaut kas smags ietriecās Hīlasam augumā un nogāza no kājām.

-     Var jau būt, ka tu paliki stiprāks, kāda balss noteica, bet veiksme tev tāpēc neuzsmaidīja.

* * *

-     Kur mūs ved? iekunkstējās zēns Hīlasam blakus.

Neviens neatbildēja. Neviens to nezināja.

Kuģis bija piebāzts līdz pēdējam: katrā pusē pie airiem bija piesieti desmit vergi, vēl divdesmit, kņūpus sarāvušies, kluknēja uz klāja, un visus pieskatīja astoņi resni uzraugi ar pātagām, kuru gali bija apkalti ar varu.

Hīlass sēdēja, piespiests pie čīkstošā, grīļīgā kuģa sāna. Plaukstu locītavas sūrstēja, jēlādas siksna ap kaklu nobrāza ādu, un pakausis sāpēja. Pirms divām dienām viens no vergturiem bija apgriezis zēna gaišos matus.

-    No kurienes tu esi? vīrs uzrēja, atņemdams zēnam visas viņa mantas un cietsirdīgā lietpratībā viņu sasie­dams.

-     Viņš bēguļo, svešā biedrs klusi nomurmināja, atplezdams Hīlasa lūpas, lai pārbaudītu zobus. Tas vienmēr uzreiz ir redzams.

-    Vai tas ir tiesa, puika? Kāpēc tev trūkst gabala no auss? Vai tur, no kurienes tu nāc, tā apstrādā zagļus, ko?

Hīlass drūmi klusēja. Pēdējo Pirras doto zeltu zēns bija samaksājis kādam ganam, lai viņam nogriež auss ļipiņu, jo robs tajā visiem uzreiz atklāja, ka Hīlass ir ārpusnieks.

-                To viņš saprata, mazākais vergturis spriedelēja,

-     tātad noteikti ir akejietis. No kurienes tu esi, puis? No Arkādijas? No Mesēnijas? No Likonijas?

-    Visviens, otrais noņurdēja. Izskatās gana stiprs, no tāda sanāks labu labais zirneklis.

Kas tas tāds? ^ Hīlass gausi ieprātojās.

Un kas bija šie cilvēki? Sagūstītāji bija ģērbušies raup­jas vilnas tunikās un nospeķotos aitādas apmetņos viņi vairāk līdzinājās zemniekiem nekā Vārnu karotājiem; bet varbūt viņi strādāja pie Vārnām. Tie nedrīkst uzzināt, kas Hīlass ir.

Vilnis apšļakstīja seju, liekot attapties tagadnē. Blakussēdošais zēns iekunkstējās un izvēmās Hīlasam klēpī.

-     Nu paldies, Hīlass nopurpināja.

Zēns kaut ko vārgi atņurdēja.

Hīlass mēģināja ignorēt vēmekļu dvaku un pagriezās atpakaļ pret Jūru. Kuģis dziļi iegula ūdenī, un zēns jau kādu laiku vēroja viļņus, vai neparādīsies delfīni. Pagai­dām neko nemanīja. Viņš atcerējās Garu, ar kuru bija sadraudzējies iepriekšējā vasarā. Delfīns gan bija laimīgs un atradās kopā ar savu baru; Hīlass pieķērās šai domai.

Un varbūt tāltālu prom Keftiu Pirrai bija izdevies aizbēgt. Viņa bija virspriesterienes meita un neiedomā­jami bagāta, taču reiz bija viņam sacījusi, ka darītu visu, lai tikai būtu brīva. Toreiz Hīlass bija nodomājis, ka mei­tene ir traka. Tagad viņš zināja, kā tas ir.

Biedējoši tuvu ūdeni pāršķēla spura. Haizivs ieurbās zēnā ar savu bezdibenīgi melno aci, bet tad nozuda ska­tienam.

Tad tāpēc te nav delfīnu, Hīlass nodomāja. Pārāk daudz haizivju.