Deivids Klements-DeivissUgunsnesējs Briežu pulkā zināms pravietojums: kādu dienu pasaulē nāks jautrs briedēns ar ozollapas zīmi pierē. Viņa drosme palīdzēs atgūt brīvību, un viņa spēks uzvarēs baigāko ienaidnieku.Rannohs piedzima naktī, kad tika nonāvēts viņa tēvs. Lai glābtu dzīvību, briedēnam jābēg no bara, kur alkas pēc varas iznīcinājušas visu labo. Rannohs dodas grūtajā ceļā, un pa pēdām viņam dzenas brieži ar nosmailinātiem, slepkavošanai sagatavotiem ragiem. Taču Rannohs atgriezīsies; atgriezīsies, lai veiktu likteņa lemto uzdevumu, lai uzvarētu spēku, kas lika doties svešumā…Tumšā, drūmā laikā tuvojas senā pravietojuma piepildījums… 2003Deivids Klements-Deiviss dzīvo Londonā.Būdams rakstnieks un ceļojumu žurnālists, viņš guvis daudz neparastu un aizraujošu iespēju jājis ar zirgu cauri Namībijas tuksnesim, vērojis delfīnus Kostarikā, niris ar akvalangu Āfrikā un 3000 metru augstumā lēcis ar izpletni no lidmašīnas virs Kentas. Brīvajā laikā rakstnieks bieži dodas izjādēs pa Ričmonda parku, kur labprāt vēro dambriežus un staltbriežus klīstam caur paparžu audzēm."Ugunsnesējs" ir Deivida Klementa-Deivisa pirmais romāns.No angļu valodas tulkojusi Zane RozenbergaNoskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
DEIVIDS KLEMENTS-DEIVISS
UGUNSNESĒJS
"Reti gadās, ka autora pirmais romāns spēj tik ļoti aizraut, rosināt domas un saviļņot emocijas. Piedzīvojumu eposs no dzīvnieku pasaules, dzīvīgs vēstījums, pilns drosmes, uzticības, mīlestības un naida."
Oxford Times Weekend
"Aizkustinošs, saistošs stāsts, ko radījis jauns un daudzsološs talants, par mīlestību, uzticību, drosmi, nodevību un visbeidzot par upuri."
London Parents' Guide
"Iespaidīgais dabas, ticības, uzticības un likteņu atainojums apvienojumā ar teicamu rakstītprasmi un spēcīgu raksturu tēlojumu piešķir šim darbam neatvairāmu pievilcību."
Shelf Life
"..apņēmība un aizrautība, kas kūsā ik lappusē un vistaisnākajā ceļā iestrāvo iztēlē, dara Deivida Klementa-DeiVisa pirmo romānu jaunatnei par izcilu, dinamisku un ārkārtīgi saistošu sacerējumu." Sūzena Harisone
Maniem vecākiem un Naiai
Arī Toram un Daisijai, atceroties Ričmonda parku
Es vēlētos visiem ieteikt Normas Čepmenas lielisko rokasgrāmatu par briežiem un pateikties Jolandam no Rouhemptona staļļiem par atļauju jāt Ričmonda parkā, kā arī Timām Būtam par daudzajiem uzmundrinājumiem, manai aģentei Kerolainai Volšai par vārdiem "tas notiks" un par prasmi tos īstenot, kā arī Rebekai Maknallijai par aizrautīgo un reizē stingro redaktores darbu; un visbeidzot, kaut gan ar skumjām apzinoties, ka viņa nekad to nepieredzēs, manai draudzenei Helenai Boidai, reizēm pārlieku aizrautīgai dzīvnieku mīļotājai un ļoti sirsnīgam cilvēkam, par daudzkārtējo laipnību un par mājiņu, ko viņa man ļāva izmantot un kas man deva ļoti daudz prieka.
.
Kad būs senais senču svētums miris, Dzīvesziņa ļodzīsies un ļims, Herne atkal modīsies no miega,
Briedis atbrīvotājs Herlu ciltī dzims.
Herlu pravietojums
Starp biezi saaugušajiem viršu puduriem, kas bagātīgi klāja nokalni abās gravas malās, zāli plūkdams, pastaigājās vientuļš, jauns briedis. Tā rūsganais kažoks zeltaini zaigoja rietošās saules slīpajos staros un žuburotie ragi lepni slējās augšup kā koraļļi vai ozola zari ziemā. Staltā dzīvnieka lepno galvu rotāja divpadsmit žuburi, un krāšņie ragi nepārprotami liecināja par varena un izredzēta dzīvnieka stāvokli. Galvasrotas pamatzarus klāja vasaras samtainais apvalks mīksta, pelēcīga kārtiņa, kas sedz jaunus, augošus ragus pēc veco nomešanas. To pamatnē kā izliekti dunči slējās divi smailie acu žuburi. Ledus žuburi virs tiem bija drusku mazāki, bet augstāk uz pamatzariem pacēlās prāvāki vidus žuburi, un tālāk ragu gali sazarojās augstajos vainagos.
Brieža kažoks bija biezs, taču spalvojums nespēja noslēpt daudzu cīņu atstātās pēdas uz dzīvnieka sāniem un gurniem un garu, zilganpelēku rētu, kas stiepās tam pār muguru no kakla līdz pat astei. Briedis šai gravā nebija rets viesis: tajos senajos laikos, kad Lielo Zemi daudzi dēvēja par skotu apgabaliem, staltbrieži bija tikpat izplatīti kā mūsu dienās. Tomēr tik krāšņs dzīvnieks ar šādu izcilu galvasrotu bija visai neikdienišķa parādība.
Piepeši briedis satrūkās un pagrieza galvu pret dižskābaržu audzi, kas stiepās gar ielejas rietumu piekalni. Dzīvnieka ausis saslējās, muskuļi saspringa un nāsis sāka strauji kustēties, raidot gaisā garaiņu gredzenus. Cauri vakara krēslai brieža lielās acis vērīgi raudzījās kokos, skatienam nemierīgi urbjoties pazaru ēnās. Tomēr vēja pūsmas uzvēdītā smarža jau bija pagaisusi, un briedis atkal pievērsās sūnotajam ganību paklājam, pārmeklēdams zemsedzi un izraudzīdamies sulīgākos vasaras zaļuma stiebrus.
Staltās kājas nesa briedi no vienas vietas uz nākamo tik līgani un vienmērīgi kā vilnīši uz dīķa virsmas. Laiku pa laikam nagotā pēda ieslīdēja kādā plaisā, kuru skatienam slēpa sakuplojusī virsaudze, taču briedis ne reizi nezaudēja zem kājām drošu pamatu. Varenais ķermenis tūdaļ instinktīvi izlīdzināja ikvienu kļūmīgu kustību, līganumā neatpalikdams no milzu savvaļas kaķa un kā dabiska daļa iekļaudamies apkārtējā ainavā, neatraujams no aprisēm un apveidiem, kas veidoja tā mājvietu.
Reizē ar vakara krēslu apkārt sabiezēja arvien dziļāks klusums. Palaikam to pārtrauca tikai tālīni vistu vanaga kliedzieni, naktsputnam gavilējot savās medību gaitas, pūces vientulīgā ūjināšana tumsā vai fazāna spārnu sviksti, tam izlaužoties cauri lapotnei un pazūdot naksnīgaja talē. Taču šādas ierastas skaņas pieredzējušo dzīvnieku nespēja satraukt. Kaut arī staltais augums palaikam saspringa, atsaukdamies uz piepešā trokšņa spalgumu, briedis rāmi turpināja ēšanu. Briežumāti vai jaunu briedēnu šīs skaņas, iespējams, darītu tramīgu, taču tās nevarēja traucēt dzīvnieku, kas daudz gadu pavadījis Korpusā. Neskaitāmu cīņu veterānu. Briedi, kura asā redze, oža un maņa īsā laikā nodrošinājusi tam vietu bara priekšējās rindās. Brehinu, Izlūkotāju kapteini.
