Inga Puriņa Varavīksnes ceļš"Varavīksnes ceļš" ir stāsts par drosmīgu zēnu Janci, kurš kopā ar necerēti iegūtu draugu dodas glābt varavīksnes sargātājus elfus no ļaunā Miglas Rausēja nagiem. Ļaundara mērķis ir iznīdēt varavīksnes krāsas, bet zēns apņemas to nepieļaut. Ceļojums cauri septiņām varavīksnes valstībām Jancim izvēršas gan aizraujošu piedzīvojumu, gan briesmu pilns.Pasaka "Varavīksnes ceļš" ieguvusi veicināšanas prēmiju konkursā "Zvaigznes grāmata. Oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem".Inga Puriņa (1974) Bērnību aizvadījusi, viņasprāt, visbrīnišķīgākajā vietā Latvijā Lapmežciemā pie jūras. "Jūra un negaiss tās ir divas stihijas, kas vienmēr man sniegušas enerģiju," Inga raksta no Īrijas, kur dzīvo nu jau septīto gadu. "Šeit nav nedz tādas jūras, nedz tādu negaisu kā Dzimtenē, bet arī te man ir savs avots, no kura smelties enerģiju. Tās ir grāmatas."Redaktore Gundega SējaNoskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisMāksliniece Alise LandsbergaMāras Alševskas vāka dizainsNoskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
Inga Puriņa Varavīksnes ceļš
.
- Vectētiņ! zēns iesaucās un, lāgā nesasveicinājies, metās ap kaklu vecajam vīram.
- Sveiks, mazdēliņ! Vectēvs sabužināja viņa gaišos matus. Kā tu esi izaudzis!
- Laiks braukt… Māte vainīgi pasmaidīja un, pievilkusi zēnu sev klāt, cieši noskūpstīja uz abiem vaigiem.
- Klausi vectēvu, Janci! tēvs šķietami bargi noteica un pakratīja pirkstu, kaut arī nedz viņa balsī, nedz sejā nebija ne miņas no barguma.
Atvadījušies no vectēva, zēna vecāki iekāpa automašīnā. Drīz vien tā ierūcās un lēnām aizlīgoja pa saules apspīdēto, putekļaino ceļu.
- Atā, Janci! caur atvērto mašīnas logu vēl pēdējo reizi atskanēja mātes balss. Tad noputējušais auto nozuda aiz līkuma.
- Nu tā, vasara ir sākusies! Jancis nodomāja un uzmeta plecos smago mugursomu, kur bija sakravāta teju vai visa viņa iedzīve.
Vispār jau viņa vārds ir Jānis, tāpat kā tēvam un vectēvam. Dzimtas tradīcija, kā māte mēdza teikt.
Bet, kopš vien viņš sevi spēja atcerēties, visi viņu allaž saukuši par Janci vai par Jancīti, kamēr viņš vēl bija mazs sīkaļa, bet tas laiks jau nedaudz pagaisis no atmiņas. Pienāks laiks, un viņu noteikti uzrunās par Jāni, bet šodien viņš ir vienkārši Jancis. Un šovasar, tāpat kā citas vasaras, viņa mājas būs šeit Varavīksnes ciemā, vectētiņa lauku mājiņā.
Raibais krancis Duksis smilkstēdams lēkāja apkārt un pinās pa kājām.
Gaidīji mani, Duksīt? Gaidīji? Jancis tikko pacelto somu nometa zemē un, ar abām rokām satvēris suņuka galvu, paņurcīja noļukušās ausis.
Asti luncinādams, suns piekrītoši ierējās un, acīmredzot nolēmis, ka ar to apsveicināšanās ir galā, pagrieza muguru un cienīgi aizslāja uz kūts pusi, lai ēnā patvertos no uzmācīgajiem saules stariem. Vasara bija tikko sākusies, bet saule jau svilināja pilnā sparā.
Zēns pārlaida skatienu pagalmam. Tas bija tieši tāds pats, kādu viņš to atcerējās kopš pērnās vasaras. Nelielā koka mājiņa slēpās violetu ceriņkrūmu pudurī pašā pagalma stūrī. Šaura, cieti iestaigāta taciņa no mājas veda uz aku, tad aizlocījās tālāk, lai apstātos pie mazas būdiņas ar sirsninu uz mazliet šķībām koka durvīm, un tad, apmetuši nelielu loku gar kūtiņu, atkal pagriezās uz mājām. Janča skatiens nesteidzīgi sekoja takas līkločiem, uz mirkli ilgāk pakavējoties pie kūts, kas nebija neko daudz mazāka par mazo mājeli, kaut arī tajā mitinājās vien vistu bars un viens vienīgs bullēns.
Pagalmam apkārt nebija nedz žoga, nedz vārtu, pa kuriem ienākt. Kam gan vajadzīgi vārti, ja nav paša žoga? Janča māte un tēvs bija centušies vectēvu neskaitāmas reizes pārliecināt, ka žogs nu reiz ir tā lieta, kas vajadzīga ikvienam pagalmam, lai arī cik mazs tas būtu, jo īpaši tik nomaļā vietā kā šī. Bet vectēvs ietiepīgi palika pie sava, ik reizes atbildot, ka svešinieki te nemēdz ierasties un, pat ja kāds sadomātu ienākt neaicināts, tad pie labas gribas tāpat tiktu pāri jebkuram žogam. Turklāt viņu sargājot vecais draugs Duksis. Un tiešām kurš gan te varētu nākt? Pat kaimiņš kaimiņu nemēdza apciemot bez īpašas vajadzības, kur nu vēl svešinieki. Ciems atradās tik nomaļā vietā, ka daudzi par tā esamību nemaz nenojauta. Pat karte neparādīja, ka aiz lielā meža biezokņa slēpjas neliels ciems, kas varētu likties gandrīz neapdzīvots, ja neskaita dažas vecas mājeles mežmalā, izkaisītas cita no citas tik tālu, ka līdz kaimiņmājām neatklīda pat suņu rejas.
Jancis dziļi ievilka elpu un tūdaļ sajuta jau gandrīz piemirsto ceriņziedu, pieneņu un saulē sasilušas zemes smaržu. Sakarsuša pilsētas asfalta smaka palika tālu otrpus mežam.
Zēns paņēma nomesto somu un, pacēlis galvu, sastapa vectētiņa skatienu. Vecais vīrs visu šo laiku bija pacietīgi stāvējis un nogaidījis, līdz mazdēls sasveicināsies ar sen neredzētajām mājām. Viņš plati pasmaidīja un sabužināja zēna gaišos matus, kas katru gadu palika mazliet tumšāki: no linu baltiem tie bija kļuvuši gatavu rudzu krāsā. Toties vectēva mati gluži otrādi ar katru gadu kļuva arvien baltāki un baltāki.
Es tā priecājos, ka tu atkal esi šeit! vecā vīra balsī atskanēja neviltots prieks.
- Es arī, vectētiņi Jancis plati pasmaidīja, atsegdams spēcīgu, baltu zobu rindu. Viņš patiešām bija priecīgs atkal būt šeit Varavīksnes ciemā, vectētiņa mājās.
