Skudras ielenca briesmoni kā zirgupuiši, kas gūsta izbēgušu zirgu. Tās cita pēc citas bezbailīgi metās uz priekšu, kozdamas briesmoņa punainajās kājās un atraudamās atpakaļ mirklī, pirms sīkaļu satvēra briesmoņa dzelžainās spīles. Aplenkuma lokam pievienojās arvien vairāk un vairāk skudru. Tās darbojās kopīgi, lai pieveiktu uzbrucēju, neatkāpdamās ne soli, kaut gan milzenis divas skudras pamanījās noķert un nogalināt, bet vairākas citas novēlās no zara zemē.
Tā bija izmisīga kauja: nedz viena, nedz otra puse nevēlējās piekāpties ne par mata tiesu. No briesmīgas nāves cīnītājus varēja glābt vien bēgšana vai uzvara. Eragons vēroja sadursmi, elpu aizturējis. Jaunekli izbrīnīja skudru bezbailība, tas, kā tās turpināja cīnīties par spīti ievainojumiem, kas jebkuru cilvēku būtu padarījuši rīkoties nespējīgu. Par tādiem varoņdarbiem vajadzētu sacerēt dziesmas un dziedāt visā karalistē.
Eragons tā aizrāvās ar cīniņa vērošanu, ka tad, kad skudras galu galā guva virsroku, viņš sajūsmā iekliedzās tik skaļi, ka no ligzdām tuvējos kokos gaisā uzspurdza putni.
Ziņkāres pārņemts, Eragons atgriezās ķermenī un piegāja pie mežrozīšu krūma, lai savām acīm aplūkotu briesmoni. Viņš ieraudzīja parastu brūnu zirnekli ar kamolā savilktām kājām, kuru skudru pūlītis stiepa uz pūzni notiesāšanai.
Satriecoši.
Viņš jau grasījās doties projām no klajuma, kad aptvēra, ka atkal bija zaudējis vērību un piemirsis sekot pārējiem neskaitāmi daudzajiem kukaiņiem un dzīvniekiem, kas mita klajumā. Jauneklis aizvēra acis un izšāvās cauri vairāku desmitu radību prātiem, cenzdamies iegaumēt pēc iespējas vairāk saistošu sīkumu. Tie bija vājš ilgstošu novērojumu aizvietotājs, taču viņš bija izsalcis un skolotāja dotā stunda arī bija pagājusi.
Kad Eragons atgriezās pie Oromisa namiņa, elfs vaicāja: Ko uzzināji šoreiz?
- Skolotāj, es varētu dienu un nakti nākamo divdesmit gadu garumā sēdēt uz celma, bet ari tad es nezinātu visu, kas notiek mežā.
Oromiss pacēla vienu no uzacīm. Tu esi šo to sapratis. Pēc tam kad Eragons izstāstīja, ko bija pieredzējis, Oromiss secināja: Domāju, ar to tomēr ir par maz. Tev, Eragon, ir jāstrādā cītīgāk. Es zinu, ka tu to spēj. Tu esi saprātīgs un neatlaidīgs, tev ir dotības, lai kļūtu par dižu Jātnieku. Lai cik grūti tas liktos, tev jāiemācās aizmirst par satraukumiem un bailēm, kas tevi māc, lai visu uzmanību pievērstu uzdotajam. Atrodi mieru sevī un ļauj, lai tava rīcība izrietētu no šīs sajūtas.
- Es daru visu, ko spēju.
- Nē, tas nav viss. Tu pats jutīsi, kad būsi izdarījis visu iespējamo. Elfs domīgi apklusa. Iespējams, tev veiktos labāk, ja tu varētu sacensties ar otru mācekli… Es par to padomāšu.
Oromiss izņēma no skapīšiem svaigi ceptas maizes klaipu, lazdu riekstu sviesta podiņu to elfi izmantoja sviesta vietā un pāris bļodiņu, kurās viņš iesmēla dārzeņu sautējumu, kas virda katlā virs stūra pavardā kvēlošajām oglēm.
Eragons ar nepatiku palūkojās uz sautējumu viņam elfu ēdiens bija noriebies kā rūgta nāve. Viņam kārojās gaļas, zivju vai medījuma, kaut kā sātīga, kur iecirst zobus, nevis bezgalīga augu klāsta. Skolotāj, jauneklis iejautājās, lai izkliedētu nelāgās domas, kāpēc tu liec man meditēt? Vai tikai tāpēc, lai es saprastu dzīvnieku un kukaiņu gaitas, vai arī tajā slēpjas kas vairāk?
- Vai tu nespēj iedomāties citu iemeslu? Kad Eragons papurināja galvu, Oromiss nopūtās. Tas notiek ar katru manu jauno mācekli, un jo īpaši ar cilvēkiem; prāts ir beidzamais muskulis, kuru viņi vingrina vai lieto, turklāt arī nekādā augstā vērtē tas netiek turēts. Pavaicā viņiem par zobena mācību, un viņi atcerēsies katru cirtienu, ko izmantojuši divcīņā pirms mēneša, bet atliek lūgt atrisināt kādu uzdevumu vai savirknēt vārdus saprātīgā atziņā, un… man jāpriecājas, ja atbilde nav tukša blenšana. Tu esi jaunienācējs gramārijas pasaulē tā pareizi sauc maģiju -, taču tev jāsāk apzināties tās lietošanas iespējamās sekas.
- Proti?
- Uz mirkli iedomājies, ka tu esi Galbatorikss un ka tavā rīcībā ir karapulki, zelts, burvestības un viss pārējais. Vārdeni ar jauna Pūķa Jātnieka palīdzību ir sakāvuši tavu urgļu armiju. Tu zini, ka viņu vismaz daļēji ir apmācījis Broms, viens no taviem bīstamākajiem un nesamierināmākajiem ienaidniekiem. Tev ir ziņas, ka ienaidnieki pulcina spēkus Surdā, lai, iespējams, iebruktu tavā Impērijā. Ņemot to visu vērā, kāds, tavuprāt, būtu vienkāršākais visu šo draudu novēršanas veids, ja pieņemam, ka tu pats kaujā nedosies.
Pārdomādams uzdoto jautājumu, Eragons apmaisīja sautējumu, lai tas ātrāk atdzistu. Manuprāt, viņš lēnām sacīja, visvienkāršāk būtu apmācīt burvju vienības tiem pat nevajadzētu būt pārāk vareniem, likt tiem zvērēt man uzticību senvalodā, tad iesūtīt tos Surdā, lai viņi traucētu vārdenu pūliņiem, saindētu akas, noslepkavotu Nasuadu, karali Orinu un citus pretošanās kustības vadoņus.
- Un kāpēc Galbatorikss to līdz šim brīdim nav izdarījis?
