Viņi abi sēdēja pie galda, un Oromiss sāka izkārtot Eragona priekšā rakstāmlietas Liduen Kvaedhi apguvei. Būtu neprāts uzskatīt, ka tu aizmirsīsi savas jūtas pret Arju, tomēr es gribētu, lai tās nekad vairs netraucē mūsu mācības. Vai vari man to apsolīt?
-Jā, skolotāj. Es apsolu.
- Un kā ar Arju? Kāda būtu visgodprātīgākā rīcība, lai arī viņa lieki neciestu?
Eragons vilcinājās. Es nevēlos zaudēt viņas draudzību.
- Tiesa.
- Tāpēc… es došos pie viņas, atvainošos un apņemšos nekad vairs apzināti neradīt viņai tādas grūtības. Eragonam nenācās viegli izteikt šos vārdus, bet, kad tie bija izskanējuši, viņš izjuta zināmu atvieglojumu, it kā kļūdas atzīšana būtu atbrīvojusi viņu no nesenā pārpratuma.
Oromiss likās apmierināts. Tavi vārdi liecina, ka tu kļūsti pieaugušāks.
Eragona rokas nolīdzināja papīra lapas pret galdu. Viņš kādu brīdi vēroja balto laukumu, tad iemērca spalvu tintē un sāka pārrakstīt zīmju stabiņu. Katra dzelkšņainā līnija atgādināja viņam nakts iecirstu švīku, bezdibeni, kurā viņš varēja mesties, lai aizmirstu savas mulsās jūtas.
Nākamajā rītā Eragons devās meklēt Arju, lai atvainotos. Viņš vairāk nekā stundu aizvadīja elfas meklējumos, taču veltīgi. Likās, ka viņa būtu izgaisusi kādā no Elesmēras daudzajiem slepenajiem nostūriem. Brīdī, kad jauneklis gaidīja pie Tialdari nama ieejas, viņš tālumā pamanīja Arju un mēģināja pasaukt, taču, pirms Eragons paguva viņu panākt, Arja jau bija izgaisusi. Viņa izvairās no manis, jauneklis beidzot saprata.
Dienām ritot, Eragons ķērās pie Oromisa uzdevumiem ar tādu aizrautību, ka vecais Jātnieks viņu uzslavēja. Jauneklis visus spēkus veltīja mācībām, lai nebūtu jādomā par Arju.
Dienu un nakti Eragons apguva kaut ko jaunu. Viņš iegaumēja radīšanas, piesaistes un izsaukšanas buramvārdus, iemācījās augu un dzīvnieku patiesos nosaukumus, kā arī pētīja ar pārvēršanos saistītās briesmas, apguva prasmi uzrunāt vēju un jūru, kā arī daudzas citas prasmes, kas palīdzēja saprast pasaulē valdošos spēkus. īpaši labi jauneklim padevās burvestības, kas prasīja milzīgu enerģijas patēriņu un bija saistītas, piemēram, ar gaismu, siltumu un magnētismu, jo viņam piemita spēja ļoti precīzi noteikt, cik tieši spēka būs vajadzīgs, lai paveiktu iecerēto, un vai tas nepārsniegs viņa ķermeņa iespēju robežas.
Ik pa laikam parādījās Oriks. Ne vārda neteikdams, rūķis stāvēja klajuma malā un vēroja, kā Oromiss apmāca Eragonu vai Eragons vienatnē nopūlas, apgūstot kādu īpaši grūtu burvestību.
Oromiss gādāja, lai Eragonam netrūktu izaicinājumu. Lai jauneklis spētu smalkāk valdīt pār gramāriju, elfs lika viņam izmantojot maģiju uzvārīt ēdienu. Pirmie mēģinājumi beidzās ar piededzinātiem katliem. Tad elfs ierādīja Eragonam, kā noteikt un padarīt nekaitīgas dažādas indes. Pēc tam māceklim nācās ik reizes pārbaudīt ēdienu, jo Oromiss mēdza tiem piejaukt vienu vai otru bīstamu vielu. Ne vienu reizi vien Eragonam bija jāiztiek bez
maltītes, ja viņš nespēja noteikt indi vai nespēja to neitralizēt. Divas reizes jauneklis tā saindējās, ka Oromisam nācās viņu dziedēt. Vēl elfs lika Eragonam izteikt vairākas burvestības vienlaikus tas prasīja milzīgu uzmanību, lai buramvārdi iedarbotos tieši uz paredzētajiem priekšmetiem, nevis juceklīgi mētātos starp tiem.
Oromiss ilgas stundas veltīja prasmei piesātināt matēriju ar enerģiju, lai vajadzīgā brīdī to atbrīvotu vai lai piešķirtu priekšmetam noteiktas īpašības. Elfs paskaidroja: Tieši tā Runona ir nobūrusi Jātnieku zobenus, lai tie nekad nelūztu un nekļūtu neasi; tieši tā mēs apdziedam augus, lai tie augtu tā, kā mēs vēlamies; tieši tā mēs varam paslēpt kārbiņā lamatas, kas aizkritīs tikai tad, kad kāds to atvērs. Ar šīs burvestības palīdzību elfi un rūķi izgatavo mūsu lukturus, erisdarus, un tā var dziedināt ievainotos. Turklāt tie ir tikai daži no veidiem, kā izmantot šo paņēmienu. Šādas burvestības ir neticami varenas, jo tās spēj mierīgi snaust kādā slēptā vietā veselu gadu tūkstoti. Turklāt tās ir grūti gan noteikt, gan novērst. Visa Alagēzija ir pilna ar tām enerģijas burvestības veido šo zemi un nosaka tajā mītošo likteņus.
Eragons jautāja: Šķiet, šo paņēmienu varētu izmantot, lai pārvērstu paša ķermeni, vai ne? Vai varbūt tas ir pārāk bīstami?
Oromisa lūpās pazibēja tik tikko jaušams smaids. Ak vai, tu esi izpratis elfu lielāko vājību mūsu paštīksmināšanos. Mēs mīlam skaistumu visās tā izpausmēs, tāpēc tiecamies atklāt tā ideālu mūsu pašu izskatā. Tieši tāpēc mūs dēvē par Daiļo Cilti. Katrs elfs izskatās tieši tā, kā vēlas izskatīties. Kad mēs apgūstam buramvārdus, kas ļauj audzēt un mainīt visu dzīvo, bieži nolemjam mainīt izskatu, lai tas labāk atainotu katra iekšējo būtību. Ir daži elfi, kuri ir gājuši vēl tālāk, viņi ir mainījuši ne vien savu izskatu, bet pat anatomiju, lai labāk piemērotos vienai vai otrai videi. Par to tu varēsi pārliecināties pats Asinszvēresta svinību laikā. Bieži viņos ir vairāk no dzīvnieka nekā no elfa.
