- Kad tas bija? Rorans vaicāja. Starp kaiju bariem, kas lidinājās virs līča, jauneklis pamanīja uz piestātnes sēžam kādu citu, iepriekš nekad neredzētu putnu. Tam bija šķietami neveikls, sodrēju melns ķermenis, balta galva un kakls, bet svītroto knābi putns turēja, atspiedis pret krūtīm kā vecs, augstprātīgs vīrs. Putns pacēla knābi, un zem tā atklājās ādas maiss.
- Bartrams, kalējs, kurš strādāja Kārvahallā pirms manis, Horsts stāstīja, nomira, kad man bija piecpadsmit, gadu pirms mācību laika beigām. Man nācās meklēt kalēju, kurš būtu ar mieru pabeigt cita vīra iesākto, tāpēc es aizceļoju uz Ceunonu, kas stiepjas gar Ziemeļu jūru. Tur es sastapu Keltonu, negantu vecu vīru, bet labu kalēja amata pratēju. Viņš piekrita izskolot mani līdz galam. Horsts iesmējās. Kad apmācība bija galā, es nevarēju izšķirties pateikties viņam vai nolādēt.
- Manuprāt, tev vajadzētu pateikties, Baldors sacīja. Citādi tu nebūtu apprecējis mammu.
Rorans saviebās un nopētīja piestātnes. Te nav diez cik daudz kuģu, viņš vēroja. Ostas dienvidu galā bija noenkuroti divi kaut cik vērā ņemami kuģi, bet trešais gaidīja pretējā pusē. Pa starpu bija tikai zvejas laivas. Vienam no kuģiem dienvidu pusē bija nolauzts masts. Rorans neko daudz nesaprata no kuģiem, bet, viņaprāt, neviens no tiem neizskatījās gana liels, lai pārvadātu teju trīssimt cilvēku.
Apstaigājuši kuģus, Rorans, Horsts un Baldors uzzināja, ka tie visi jau ir nolīgti vai citu iemeslu dēļ neizmantojami. Jauna masta uzstādīšana nolauztā vietā prasītu mēnesi vai pat ilgāk. Tam līdzās stāvošais kuģis, "Viļņskrējis", bija aprīkots ar ādas burām, lai dotos uz ziemeļiem, uz grūti sasniedzamām salām, kurās bija sastopams seitra augs. Savukārt "Albatross", pēdējais kuģis, tik tikko bija ieradies no tālās Feinsteras un pēc šuvju pārdrīvēšanas posās tālāk ar savu vilnas kravu.
Kāds doka krāvējs tikai pasmējās par Horsta jautājumiem.
- Jūs esat ieradušies gan par vēlu, gan par agru. Vairums pavasara kuģu te jau piestāja un tad pirms divām trijām nedēļām atkal devās tālāk. Pēc kāda mēneša sāks pūst ziemeļrietumu vēji tad atgriezīsies roņu un jūraslauvu mednieki, tāpat parādīsies kuģi no Teirmas un citām Impērijas ostām, lai iepirktu ādas, gaļu un taukus. Tad varbūt jums būtu iespēja nolīgt kapteini bez kravas. Pārējā laikā kuģu ir tikpat maz kā tagad.
Izmisušais Rorans vaicāja: Vai būtu vēl kāds veids, kā pārvest preces no šejienes uz Teirmu? Pat ja tas nebūtu īpaši ātri vai ērti.
- Nu, brīdi padomājis, vīrs atbildēja un uzmeta plecos pamatīgu kasti, ja kuģim nav jābūt ātram un jūs dodaties tikai līdz Teirmai, varat mēģināt aprunāties ar Klovisu. Krāvējs norādīja uz peldošu, laivu glabāšanai paredzētu nojumju rindu starp divām piestātnēm. Viņam pieder vairākas baržas, kas rudenī pārvadā graudus. Pārējo gadu Kloviss iztiek ar zveju tā kā vairums Nardas iedzīvotāju. Vīrs sarauca pieri. Kādas preces jūs taisāties pārvadāt? Aitas jau ir nocirptas, un labība vēl nav ienākusies.
- Šo un to, Horsts atbildēja un pameta vīram sīku vara monētu.
Krāvējs iebāza to kabatā un piemiedza aci. Tiesa, kungs. Šo un to. Es saprotu, ja cilvēks negrib par kaut ko runāt. Taču nebīstieties no vecā Ulrika. Viņš prot turēt mēli aiz zobiem. Līdz vēlākam, kungs. To pateicis, vīrs svilpodams aizgāja.
Kā izrādījās, Klovisa ostā nemaz nebija. Uzzinājuši ceļu līdz viņa namam, kārvahallieši pusstundas laikā tika līdz otram Nardas galam, kur viņi satika Klovisu stādām īrisus pie celiņa, kas veda uz mājas durvīm. Kloviss izrādījās dūšīgs vīrs ar saules apsvilinātiem vaigiem un sirmumu bārdā. Pagāja vesela stunda, līdz vīriem izdevās pārliecināt kuģotāju, ka viņus patiešām interesē iespēja nolīgt viņa baržas, neraugoties uz savādo gadalaiku. Tad viņi visi kopā devās atpakaļ uz nojumēm. Kloviss tās atslēdza, parādot trīs vienādas baržas "Meribellu", "Edelīnu" un "Sarkano Vepri".
Katra no baržām bija septiņdesmit piecas pēdas gara, divdesmit pēdu plata un nokrāsota rūsas sarkana. Liellaivām bija atklātas kravas tilpnes, kuras varēja pārvilkt ar brezentu, ligzda uzslejamam mastam, kas spēja nest vienu kvadrātveida buru, kā arī vairākas kajītes kuģa pakaļgalā.
- Tām ir dziļāka iegrime nekā plakandibena liellaivām, kas paredzētas piekrastes pārvadājumiem,^ Kloviss paskaidroja, tāpēc nav jābaidās no apgāšanās nemierīgā jūrā, kaut gan lielā vētrā nevajadzētu doties ārā no ostas. Šīs baržas nav paredzētas atklātai jūrai. Krastam vienmēr jābūt saskatāmam. Tāpēc tagad nebūtu lāga laiks posties ceļā. Zvēru pie sava goda nākamo mēnesi vai katru pēcpusdienu gaidāmi pērkona negaisi.
- Vai jums ir apkalpe visām trijām? Rorans vaicāja.
- Tā arī ir problēma. Vairums vīru, kas strādā pie manis, pirms pāris nedēļām devās medīt roņus, kā viņi to dara ik gadu. Tā kā es šos varu izmantot tikai ražas laikā, pārējo gadu viņi iet un nāk, kā uzskata par vajadzīgu… Esmu pārliecināts, ka jūs, kungi, to saprotat. Kloviss mēģināja pasmaidīt, tad pārlaida skatienu Roranam, Horstam un Baldoram, it kā nesaprastu, pie kā īsti viņam jāvēršas.
