Un man riebās katrs tādas slapstīšanās mirklis, viņa noņurdēja.
- Tas ilgs tikai divas dienas, šodien un rīt. Pēc tam jau būsim gana tālu no Siltrimas un mums vairs nevajadzēs uztraukties, ka mūs varētu redzēt kāds vērā ņemams elfs, Arja apsolīja.
Safira pievērsa debeszilo skatienu Eragonam. Kad mēs izkļuvām no Impērijas, es nozvērējos, ka vienmēr turēšos tev cieši līdzās, lai katrā mirklī varētu nākt palīgā. Ikreiz, kad mēs bijām šķirti, notika kas nelāgs: Jazuakā, Daretā, Drasleonā, tad tas atgadījums ar vergdziņiem.
Teirmā viss bija kārtībā.
Tu saproti, ko vēlos teikt! Un man ļoti negribas tevi pamest vienatnē, jo savainotās muguras dēļ tu pat nespēj pienācīgi aizstāvēties.
Es ticu, ka Arja un pārējie spēs parūpēties par mani. Vai tev par to ir kādas šaubas ?
Safira mirkli vilcinājās. Es uzticos Arjai. Pūķis pagriezās un aizčāpoja gabaliņu augstāk gar upi, pasēdēja tur kādu mirkli, tad atgriezās. Labi, lai tā būtu. Safira noraidīja savu piekrišanu Arjai, piebilzdama: Taču es negaidīšu ilgāk par rītdienas nakti, pat ja jūs tajā brīdī būtu Siltrimas galvenajā laukumā.
- Es visu saprotu, Arja teica. Tomēr uzmanies, lidojot arī pēc tumsas iestāšanās, jo elfi labi redz arī naktī, ja vien nevalda piķa melna tumsa. Ja kāds tevi ieraudzīs, tev var uzbrukt ar maģijas palīdzību.
Brīnišķīgi, iestarpināja Safira.
Kamēr Oriks un elfi atkal sakrāva visu laivās, Eragons un Safira izpētīja krēslaino mežu, raudzīdamies pēc piemērotas slēptuves. Viņi izvēlējās sausu iedobi, kuru ieskāva padrupušas klintis un kuras dibenu klāja patīkami mīksts priežu skuju paklājs. Safira saritinājās uz zemes un pamāja ar galvu. Tagad ej. Ar mani viss būs kārtībā.
Eragons apskāva pūķa kaklu piesardzīgi, lai nesavainotos ar tā asajiem dzelkšņiem, un tad negribīgi, ik pa brīdim atskatīdamies, devās atpakaļ pie pārējiem. Pirms kāpšanas laivā viņš uzmeta mugurā apmetni, un viņi turpināja ceļu.
Kad skatienam pavērās Ardvena ezers, gaisā nejuta ne vēsmiņas, tāpēc milzīgais ūdens klajums gulēja viņu priekšā mierīgs un gluds, ideāls spogulis kokiem un mākoņiem. Ainava bija tik nevainojama, ka Eragonam vienu brīdi likās, it kā viņam būtu radusies iespēja caur logu ieskatīties citā pasaulē un, ja viņi turpinātu ceļu, tad laivas iekristu bezgalīgi tālajā zilo debesu atspulgā. Šī doma lika viņam nodrebēt.
Dūmakainajā tālē pa ezera virsmu kā ūdensmērītāji, elfu spēka un izveicības dzītas, neticami ātri šaudījās neskaitāmas baltas bērza tāss laivas. Eragons nodūra galvu zemāk un savilka kapuces malas, lai būtu drošs, ka tā pilnībā nosedz viņa seju.
Jo tālāk slīdēja laivas, jo vājāka kļuva saikne ar Safiru, līdz abus saistīja vien trausls domu pavediens. Kad pienāca vakars, viņš vairs nespēja sajust pūķa klātbūtni pat tad, ja sasprindzināja prātu no visa spēka. Pēkšņi Duveldenvārdena likās krietni vientulīgāka un tukšāka.
Kad krēsla kļuva dziļāka, kādu jūdzi tālāk visos iespējamos augstumos koku zaros iezīmējās baltu gaismu puduri. Dzirksteles likās mii-dzam pilna mēness sudrabainajā spožumā tik dīvainas un noslēpumainas nakts tumsā.
Tur plešas Siltrima, Lifēns sacīja.
Ar klusu šļakstu pretējā virzienā viņiem garām paslīdēja tumša laiva, no kuras atskanēja elfa stūrmaņa klusi nomurmināts "Kvetha Fricai".
Arja pieairēja savu laivu pie Eragona kanoe. Šonakt mēs pārnakšņosim šeit.
Viņi iekārtoja nometni krietnu gabalu no Ardvena ezera, kur zeme bija gana sausa, lai uz tās gulētu. Asinskāro odu spieti piespieda Arju noskaitīt pretodu burvestību, un tikai tad viņi spēja puslīdz mierīgi paēst vakariņas.
Visi pieci ceļotāji sēdēja ap ugunskuru, vērdamies zeltītajās liesmās. Eragons atspieda galvu pret koka stumbru un noskatījās, kā pāri debesjumam aizšaujas meteors. Likās, ka plakstiņi teju teju aizkritīs, bet tad no Siltrimas puses cauri mežam jauneklis sadzirdēja sievietes balsi, tikko saklausāmu čabēšanu, kas noglāstīja viņa ausi kā dūna. Viņš sarauca pieri un izslējās sēdus, cenzdamies labāk sadzirdēt tālo čukstu.
Līdzīgi dūmu pavedienam, kas kļūst biezāks un biezāks, tikko iekurtai ugunij arvien pieņemoties spēkā, tā tālā balss kļuva spēcīgāka un spēcīgāka, līdz viss mežs šķita elpojam kopā ar aicinošo vijīgo melodiju, kas cēlās un krita ar mežonīgu atbrīvotību. Šai ārpuszemes dziesmai pievienojās arī citas balsis, izgreznodamas sākotnējo tēmu ar neskaitāmu variāciju dzīpariem. Likās, ka pat gaiss iemirdzas šīs vētrainās mūzikas krāsās.
Pārdabiskās ainavas trieca te sajūsmas, te šausmu tirpas pār Eragona muguru. Skaņas aptumšoja jaunekļa maņas, ievilinādamas viņu samtainajā naktī. Vilinošo nošu saukts, viņš pielēca kājās, gatavs mesties mežā un meklēt balsu avotu, gatavs dejot starp kokiem un sūnām, gatavs darīt visu, lai pievienotos elfu svinībām. Taču, pirms viņš spēja izkustēties no vietas, Arja satvēra viņa roku un parāva, pagriezdama ar seju pret sevi.
