Ar humoru izstastits Ziemassvetku stasts par to, ka velns, iemiesojies ka virietis, Nujorkas iela satiek vientulu un nelaimiga izskata sievieti un, lidzjutibas parnemts pret vinu, atved vinu uz majam. Un kas no ta sanaca.
Kada Ziemassvetku vakara un ne tikai jebkura vieta, bet Bruklina kads izskatigs, graciozi uzbuvets jauneklis pieversa uzmanibu sievietei, kura izskatijas tik vientula. Vina sedeja uz solina un likas apmaldijusies. Vins apstajas divus solus no vinas un, pagriezies pret okeanu, minuti vai divas paskatijas uz prieksu, it ka tur butu kaut kas vina uzmanibas verts, tad pagriezas, vinu skatieni sastapas, vins pasmaidija un sacija:
– Ir jau tik vels, un jus joprojam esat uz ielas.
«Es aizgaju no majam,» sieviete uzreiz neatbildeja.
– Ta ir patiesiba?
«Butu labi, ja ta nebutu taisniba,» vina atbildeja, nepacelot acis.
Virietis piegaja klat un ar lielu zinkari paskatijas uz vinu, sacija:
«Es nesaskatu nekadas lielas problemas fakta, ka tu aizgaji no majam.»
«Problema nav taja, ka es aizbraucu, bet gan taja, ka esmu neapmierinats.»
– Tatad jus esat nelaimigs?
– Par kadu gandarijumu te vispar var runat? Es vairs neesmu savas majas saimniece.
– Pastastiet, kas un ka?
«Es pat nezinu, kapec man butu jabut atklatai pret jums,» sieviete atbildeja, ieplestam acim skatoties uz svesinieku. Sakuma vinu pat mulsinaja tik tiesa sarunas maniere.
– Nu, vienalga. Kas notika?
– Es nezinu, ka runat par sevi. Labi, es sanemsu drosmi no jusu zinatkares un runasu. Es uznemos grutu uzdevumu, jo neesmu pieradis meklet pazinas uz ielas, bet seit man ir jabut atklatam un pat ar cilveku, kurs mani ciesi vero. Pedejos gadus es mierigi dzivoju vecaku maja… Vispirms nomira mans tevs, bet pec cetriem gadiem nomira mana mate. Es joprojam dzivoju sis tragedijas iespaida. Protams, es jau biju nomierinajusies, atjegusies un turpinat dzivot savam priekam. Bet pirms sesiem menesiem mans bralis atgriezas ar savu otro sievu. Vins ir cetrus gadus jaunaks par mani, un vina sieva ir devinus gadus vecaka par vinu. Vina ir mantkariga, sikumaina, garlaiciga sieviete. Augstpratiba, ar kadu vina demonstre kludainu savas cienas apzinu, ir neparspejama. Ta vieta, lai atrunatu sadzives pienakumus – kas vinai un kas man, vai vismaz ierobezotu vinas pienakumu loku, mes sakam darit visas lietas kopa. Bet neatkarigi no ta, ko es dariju, viss izradijas nepareizi. Pavisam nesen vina tiesi pazinoja, ka maja nevar but divas saimnieces, un paskatijas uz mani ta, it ka es butu divaina. Iedomajies! Es nejutos vainigs, ka starp mums nav vienosanas. Un sodien vinai kluva zulti, un mes atkal sastridejamies, pareizak sakot, vina saka stridu, soreiz par raudzetu abolu sulu. Jums vajadzeja redzet, kadu ainu vina veidoja. Mani parnema velme pateikt vinai seja, ka vina ir alkatiga nejega, es knapi vareju sevi savaldit. Padoma tikai par to! Bet viss, kas man bija jadara, bija noskirt vinas lietas no manejam. Lai citi saka: esmu vainigs vai ne. Tas ir kaut kas neiedomajams! Isak sakot, es aizgaju un nedomaju atgriezties. Seit vina stastija savas dzives stastu.
– Vac rozes, kamer tas ir.
– Ko tas nozime?
«Ja jus nepieskirat lielu nozimi, tas neko nenozimes.»
– Labs padoms. Luk, ka to piemerot manai problemai. Es redzu, ka tu mani nesaprati.
«Es saprotu, ka jums ir problemas ar brali un vina sievu.»
– Problema ir vinu attieksme pret mani. Zel, ka bralis uzreiz nostajas sievas puse un piekrita vinai visa. Ta ari sanaca, ka esmu seit.
– Pamaniju, ka esi viegli gerbusies un bez grima.
– Es valkaju vienkarsas kleitas un vispar nelietoju kosmetiku. Es jau esmu parsniegusi vecumu, lai kads varetu man patikt.
– ES parupesos par jums.
– Es nevelos, lai par mani rupejas. Es parupesos par sevi.
Pec briza svesinieks jautaja:
– Vai jus nevelaties atriebties savam bralim un vina sievai?
– Kas? Tu saproti ko saki!
Vinas sejas izteiksme kluva nedaudz divaina. Svesinieks, ar visu pieklajibu, uz ko vins bija spejigs, paskaidroja sadi:
«Man vienkarsi patik ideja, ka slikti cilveki ir jasoda.»
«Ak, visi par to runa,» sieviete pamaja ar roku.
– Pirms izteikt jums loti neparastu piedavajumu, es veletos uzzinat, cik nelaimigs jus esat, pat ja pec jusu vardiem skiet, ka esat nonacis izmisuma situacija, es tomer velos atkal no jusu vardiem saprast jusu vientulibas apmeru..
«Ak, manas vilsanas sasniedza tadas galejibas, ka es partraucu sevi meklet. Mana dvesele ir tuksums, esmu zaudejis velmi dzivot. Bija pamats izmisumam. Man ir cetrdesmit pieci, un es neesmu nekas. Man bija mate, tevs, bralis un katrs bija dala no manis. Bija pienakuma sajuta. Un tagad man gribas gaudot no apzinas, cik ierobezotas ir manas iespejas. Ziniet, man noteicosais nosacijums radosuma un ikdienas darba bija un paliek jega… Tagad vairs nav nozimes.
– Tu vairs neredzi celu uz pestisanu?
«Tas viss ir velti,» bija atbilde. «Nakotne man personigi neko labu nesola.» Dievs! Apkart ir tik daudz stulbu sieviesu. Vini neko nemacas. Bet ir ipasas sievietes. Man patik sevi uzskatit par ipasu.
– Neskaidro. Es saprotu. Vai velaties mainit savu dzivi?
– Es gribu, bet…
«Kad jus teicat, ka nakotne jums neko nesola, es biju apnemibas pilns visu verst uz labo pusi.» Kads ir tavs vards?
