- Tu neesi runājams, Sarapuk, Lemjēns norūca. Džins guldzēja viņam kaklā kā krupis, kas ievelk gaisu. Domāju, ka tu vismaz neaizmigsi, iekams es pabeigšu stāstīt.
Sarapuks turpināja gulēt, viņa galva mētājās no vienas puses uz otru, it kā to traucētu sapņa mokošās vīzijas.
- Tā ir varena lieta, ne no šīs pasaules. Tā var izcelt tevi no šīs dzīves bedres ar asinssūcējiem un utīm, asinsizliešanām un bakām.
Lemjēns papliķēja viņam pa roku, tad noņēma no ādas asinīm piesūkušos uti ar tādu precizitāti kā cilvēks, kas to darījis jau tūkstošiem reižu.
- Es pat atnesu tev pierādījumam spalvu.
Lemjēns, dzērumā neveikli taustīdamies, izvilka
no svārku kabatas garu, baltu spalvu. Viņš turēja to paceltu zaigojošajā uguns gaismā un skatījās caur balto skaistumu, kas istabas tumsā mirgoja kā krāšņums no citas pasaules.
- Es tev prasu, kāds ir labums noslēpumam, ja tas jāpatur pie sevis? Te es esmu, vienkāršs pavārs, kam pieder vecs īres nams, un tomēr mājas augšā, noslēgts no visas cilvēces, man glabājas tāds skaistums, kādu pasaule nekad agrāk nav redzējusi. Bet kam es to varu rādīt? Kam varu palielīties? Tāda ir problēma ar noslēpumiem no tiem nav nekāda labuma, ja tos nedrīkst izpaust.
Sarapuks par atbildi pusmiegā murmināja kādas aizmirstas dziesmas vārdus:
- "Mazgā mani ar izopu… lai es varētu atkal kļūt tīrs… Mazgā mani, un es tapšu balts kā visbaltākais sniegs…"
Lemjēns nodrebēja, it kā būtu sadzirdējis runājam rēgu. Viņš paķēra no kamīna malas kruķi un trīs reizes iebikstīja ar to Sarapukam krūtīs.
- Beidz buldurēt! Lemjēns iesaucās. Mani no tā drebuli krata. Tās ir baznīcas runas, un tur tās lai paliek!
Sarapuks izslīdēja no krēsla un novēlās uz akmens grīdas. Viņš pieķērās pie koka rāmja kā slīcējs pie virves.
- Āāā! Kas! viņš gārdza, kad ceļgali atsitās pret akmeni. Garš ceļš… tik daudz kas aizmirsts… tas nāk atpakaļ, nāk atpakaļ… Tas vajā mani naktī, suns dzenas man pakaļ…
Sarapuks ātri pamodās no sapņa un tupēja Lemjēna priekšā uz ceļiem, it kā grasītos viņu pielūgt.
- Es to redzēju, Kadmus, un vārdi mani neglābs. Dzirdēju, kā tumsā skan tā soļi, jutu tā elpu sev uz kakla. Tas radījums ir palaists vaļā un grib mani apēst. Beidzamie vārdi elsojot iesprūda viņam rīklē, un acis pildījās asarām. Pasaki, ka aizstāvēsi mani, Kadmus! Būsim viens otram kas vairāk nekā žūpošanas biedri! Tu esi mans vienīgais draugs, un ar katru nakti suns tiek man tuvāk.
- Bet tas ir tikai sapnis, tumsas neprātība. Tev nav, no kā baidīties. Lemjēns sagrāba koši balto spalvu kā senu burvju zizli. Paskaties, tā tevi aizsargās!
Viņš dedzīgi pastiepa spalvu uz Sarapuka pusi.
- Tā pieder eņģelim. Jaukākajam radījumam, kādu tu jebkad esi redzējis. Tas nācis pie mums no debesīm uz spārniem, un tagad tas ir manējais.
- Izskatās pēc gulbja. Man bija pietiekamā daudzumā eņģeļu spalvu, rabīna krustu gabalu un pūķu zobu. Pasaule ir pilna ar tādām lietiņām. Tās visas var nopirkt par gineju kopā ar apgalvojumu, ka tās ārstē visus. Sarapuks nikni saberzēja rokas, it kā gribētu no tām nokratīt kādus neredzamus netīrumus. Tu esi mans draugs un tagad arī biznesa partneris, bet eņģeļa spalvas nav tas, ko es no tevis gaidu. Karaliskajos dārzos ir tūkstošiem gulbju ar plikām pakaļām, kas demonstrē savas sārtās pēcpuses, un neviens no tiem nav atdevis nevienu eņģeļa spalvu!
- Ak tā! Lemjēns nikni un neapmierināti izsaucās. Taču šis nav kāds zvērnīcas triks, šis eņģelis ir tikpat reāls kā tu. Esmu redzējis to radījumu savām acīm un izrāvis šo spalvu viņam no spārna savām rokām. Pie cilvēka muguras nevar būt piestiprināti gulbja spārni. Tas ir eņģelis!
Sarapuks pielēca no krēsla un, saķēris spalvu, pavērsa to pret sveces gaismu. Viņa acis aplūkoja katru sīko zelta šķiedriņu, kas, saspiestas kopā, blāvi mirgoja. Spalva izskatījās pēc vērtīga cēlmetāla un bija savam lielumam neticami smaga. Sarapuks ielika spalvu ugunī, cerot, ka tā sadegs un atklāsies Lemjēna krāpšana. Spalva pat neapgruzdēja. Tā liesmā vizmoja zeltīti balta. Sarapuks ielika to plaukstā, lai pārbaudītu svaru, bet grumbainajā sejā atspoguļojās viņa domu gaita.
- Kas to izgatavoja? Sarapuks jautāja, izbrīnā saraucis vienu uzaci.
- Domāju, tas, kurš radījis mūs visus, atteica Lemjēns.
- Muļķības! Kādreiz es tam ticēju, bet, tāpat kā daudzas citas lietas, arī mana ticība tika nozagta. Tagad es ticu tikai tam, ko redzu savām acīm, un nekam citam. Kad atradīšu ko tādu, kas liecinās par citu pasauli, tad atkal tai ticēšu.
Sarapuks dauzīja ar spalvu pa galda malu, un pie katra sitiena tā vibrēja un rezonēja. Sākumā skaņa bija tik augsta, ka nebija sadzirdama, bet tad, sitieniem pastiprinoties, tā skanēja ausīs kā sikspārņu pīkstieni.
- Tā ir ļoti savāda lieta, Lemjēns sacīja, paņemdams spalvu. Vai tagad tu man tici?
