Ageta nekad agrāk nebija runājusi ar spoku. Meitene bija dzirdējusi pasakas par to eksistenci un smējusies, uzskatīdama šos stāstus par izdomātiem. Tagad viņas priekšā sēdēja īsts rēgs ar dzeltenīgu seju, melnām, sērīgām acīm un kaktiņos uz leju nolaistām lūpām, kas apliecināja izmisumu par bezcerīgo stāvokli.
- Tev jāiet prom, citādi tu beigsi kā viena no mums. Istabā ieplūda rēga aukstā, spalgā balss.
- Kā ir būt mirušam? Ageta pajautāja, pievilkdama krēslu tuvāk ugunij.
- Es neesmu mirusi, esmu tikpat dzīva kā tu, radījums atteica.
- Reiz tu biji dzīva, bet tagad skraidi apkārt kā gars, tātad tev jābūt mirušai. Kā tas ir?
- Pārmaiņas notika viegli es izlēcu no savas ādas un atstāju to. Tad atrados šeit, kur viss bija citādi.
- Kāds ir tavs vārds? Ageta jautāja.
- Tas pieder viņam, meitene sacīja, savilkdama uz augšu plecus un nodrebēdama. Viņš to kaut kur ieslēdzis, es reiz redzēju, bet nevarēju izlasīt. Ja es atgūtu savu vārdu, tad pazustu no šejienes. Es negribu te palikt uz visiem laikiem.
Viņa iesmējās, un šie smiekli skanēja kā zobu klabināšana.
- Tev nevajadzētu sarunāties ar gariem, Tegatuss, aizvēris grāmatu un nolicis to uz plaukta, aizrādīja. Ja reiz tie ir atstājuši šo pasauli, tad tev nevajag par tiem interesēties. Pat eņģeļi cenšas no tiem turēties pa gabalu.
- Vai tavu vārdu nozaga Tadeušs? Ageta klusu vaicāja.
- Grāmatniekam patīk mūsu sabiedrība, tam šķiet, it kā mēs būtu viņa ģimene.
- Kāpēc tad viņš neļauj jums aiziet? eņģelis ātri jautāja. Tā taču būtu no viņa puses lielākā laipnība.
- Varbūt mēs esam viņam vienīgie, viņam nav savas ģimenes… Gars pēkšņi sastinga, un acis izspiedās no pieres.
- Kāds nāk, meitenīte noteica un ātri izzuda.
Tegatuss iestūma Nemorensis atpakaļ plauktā, saķēra Agetu un ātri ievilka meiteni slēptuvē aiz kamīna, tad paķēra no galda sveci, un viņi ielīda dziļāk. Augstu sienā bija izcirsts mazs caurumiņš, pa kuru skaidri varēja pārredzēt veikalu. Ageta piespieda aci pie spraugas sienā un starp grāmatplauktu rindām un kaudzēm grāmatu ieraudzīja Dagdu Sarapuku. Viņš lavījās pa ejām kā liela, tieva vabole un nāca arvien tuvāk slēptuvei.
Tegatuss neko neteica, šķita, it kā viņam nemaz nevajadzētu redzēt, kas notiek, bet viņš spētu saskatīt apslēptā patieso jēgu tāpat.
- Tas ir cilvēks, kurš nocirpa man spalvas, eņģelis pačukstēja Agetai. Viņš atnācis nozagt grāmatu.
Pēkšņi Sarapuks apstājās un pacēla galvu, skatīdamies apkārt, lai ieraudzītu, kas lielajā, velvētajā telpā radījis troksni. Ageta redzēja, kā augstu viņam virs galvas parādās spoku meitene un apsēžas uz grāmatu kaudzes, kura atradās uz paša augstākā plaukta. Ageta gribēja iekliegties, pateikt, lai viņa izbeidz, jo zināja, ka rēgs nogāzīs grāmatas. Plaukts Sarapukam virs galvas piepeši notrīcēja, un, kad viņš palūkojās uz augšu, no tā kā patiesības lietus lejup krita trīs biezas, melnas Bībeles. Belziens notrieca Sarapuku no kājām, un augstu viņam virs galvas atskanēja spalgs prieka sauciens. Rēgu meitene priekā dejoja pa grāmatu rindām.
Sarapuks izvalbīja acis un apskatīja telpu. Tad viņš iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka zeltītas brilles ar tumšziliem stikliem. Ageta noelsās tās bija tādas pašas kā cilvēkam, kurš bija viņai sekojis. Tegatuss rupji parāva viņu malā un paglūnēja pa šauro spraugu.
- Manas Cezeda brilles! viņš iesaucās, atkāpdamies no spraugas. Tavs tēvs man tās noņēma, kad atveda uz savu zvērnīcu.
- Tam cilvēkam, kurš te toreiz bija ienācis, man sekojot, bija tādas pašas, Ageta noteica.
- Viņam bija tādas brilles?
- Tieši tādas pašas ar bieziem, ziliem stikliem, kas maskēja acis, un tās karājās viņam uz deguna.
- Tad es neesmu vienīgais eņģelis Londonā un vēl vairāk baidos no iemesla, kāpēc viņš tevi izsekoja, Tegatuss čukstēja. Caur šīm brillēm viņš redz lietas, kurām cilvēka redze nav domāta.
Tegatuss vēroja, kā Sarapuks pārbrauc ar roku grāmatu muguriņām plauktā, kur eņģelis bija noslēpis Nemorensis, tad viņš apstājās un ar pirkstu piedūrās grāmatas vākam. Viņa ķermenis pēkšņi nodrebēja un izliecās, it kā to būtu trāpījis spējš elektrības lādiņš. Brilles nokrita vīrietim no deguna un novēlās uz grīdas. Viņš trīcēdams atkāpās no lielās grāmatas. Roka pasniedzās vēlreiz, lai satvertu grāmatas muguriņu; un atkal tā atsprāga nost no zilajām dzirkstelēm, kas uzmirgoja tumsā. Sarapuks iespurdzās kā mazs bērns pie jaunas rotaļlietas. Viņš raustīja roku šurpu turpu, un zilās dzirksteles nebeidza zibsnīt.
-Nemorensis viņu atrada, eņģelis lūrēdams noteica.
Sarapuks turpināja spēlēties. Roka noraustījās ar katru dzirksteli, kas skāra pirkstus. Bet tad pēkšņi viņa skatienu piesaistīja zelta lapa, kas rotāja kādu grāmatas vāku pārpildītajā plauktā.
Micrographica! viņš iesaucās, uzlēkdams kājās un saprazdams, ka ir atradis to, ko meklēja. Zilādainais Denbijs nemeloja, viņam bija taisnība, un to es tūliņ pat redzēšu savām acīm.
