Viņpus durvīm полностью

V.MIHAILOVS

VIŅPUS DURVĪM

FANTASTISKS ROMĀNS

RĪGA «LIESMA» 1980

Inna runāja pusčukstus, satraukumā apraujot frāzes; vārdi steidzīgi uzgrūdās cits citam. Šobrīd balss viņai atteicās klausīt — lieliskā, trauslā balss, kas vienmēr pievērsa ne mazāk uzmanības kā viņas izskats, bet dažkārt pat vairāk. Tagad balss drebēja.

—    Vai tu atnāksi šodien?

—    Mīļā …

Istomins izrunāja šo vārdu, nedomādams par to un nesajuzdams tā jēgu; vārds bija pierasts — tāpat kā Inna pati ar savu blāvo ādu, melnajām matu cirtām un profesionāli precīzām un izteiksmīgām kustībām. Viņš izrunāja vārdu un tūlīt ieraudzīja to uzrakstītu.

—          Pēdējais vakars. Pēdējais..,. Kāpēc viss beidzas? Uz Zemes tu aizmirsīsi mani. Uzreiz…

—    Nē.

—           Noskūpsti mani. Tūlīt. Vienalga, lai redz, vienalga. Es negribu tevi zaudēt. Saki, ka mēs nešķirsimies uz Zemes.

—    Mēs tiksimies.

—    Kur? Kad? Saki uzreiz!

—    Vēlāk, Inna.

—           O, es saprotu, saprotu… Nevajag mānīties, mīļais. Veca sieviete — vai es tev tur būšu vajadzīga? Vienalga — paldies!

—    Tu maldies…

Izrunājot šos vārdus, Istominam vajadzēja maigi pasmaidīt. Viņš to arī darīja, tikai vēlāk nekā nepieciešams, jo viņa domas jau bija citur. Viņš niknojās pats uz sevi — paredzēja jautājumu, ko tam vaicās uz Zemes: «Nu, ko tad jūs esat mums uzrakstījis?» Bet viņš atradās kaut kur pusceļā un bija tik daudz laika šeit zaudējis velti.

—    Dārgā… — viņš nedroši iesāka.

—    Labāk klusē, — viņa palūdza. — Dejosim klusējot. Cik ātri beidzas lidojums…

Pusotra mēneša ilgais reiss Antora — Zeme tuvojās beigām. A klases kuģis «Valis» pirms trim dienām veiksmīgi iznira no līdztelpas gandrīz uz Saules sistēmas robežas un tagad, iedams bremzēšanas režīmā trīsdesmit grādu leņķī pret ekliptikas plakni, veica beidzamos miljardus kilometru. Līdz finišam bija atlicis nedaudz vairāk par diennakti.

Jo vairāk tuvojās Zeme, jo ātrāk auga pārliecība par lidojuma laimīgajām beigām (doma par iespējamu katastrofu vienmēr mīt pasažiera apziņā), un kopā ar šo pārliecību pieauga nervu sasprindzinājums. Tās attiecības, kas ceļojumos ātri rodas tieši tādēļ, ka ir nejaušas un ne uz ilgu laiku, — visas šīs īslaicīgās mīlestības, draudzības un antipātijas uzliesmoja beidzamo reizi, lai nodzistu un- aizmirstos jau ar pirmajiem soļiem uz planētas stabilā pamata.

Pēc senas tradīcijas pēdējā vakarā pirms ierašanās uz Zemes kuģa komanda rīkoja balli. Vakariņas tuvojās beigām. Plašajā salonā un klāju augstāk — dārzā valdīja mājīga puskrēsla un skanēja lēna mūzika, smaržoja pēc jūras. Gaidīja kapteini. Daži dejoja, pārējie rāmi sarunājās par Zemi.

*

—    Atļaušos piebilst, administrator: vara, manuprāt, ir radniecīga mīlai — tās ir jūtas, nevis profesija. Un jūs medusmēneša priekšnojautā…

—    Vai zināt, labāk nerunāsim par to! — Karska balsī nebija ne mazākās uzspēles, viņš runāja patiesi. — Lidojumā ir kaut kas nomierinošs: cilvēks izraujas no ikdienišķā, atrodas it kā psihiskā bezsvara stāvoklī. Pie tam es vel neesmu iecelts amata un, atklati sakot, uztraucos.

—    Un velti, ja atļauts tā sacīt, — pasmaidīja Narevs. — Es neatceros tāda gadījuma, kad planētas izraudzīto kandidātu pēc piecgadīgajiem kursiem nebūtu apstiprinājusi Federācijas Padome. Bet, atvainojiet, vai mūsu saruna nav pārāk sausa?

Viņš pagriezās krēslā un mirkli domāja, koncentrēti skatīdamies uz dzērienu sintezēšanas pulti un viegli kustinādams virs tās pirkstus. Administrators skatījās uz Nareva aso profilu, uz viņa slīpi guļošajām acīm. Taču arī bez šīm pazīmēm bija viegli uzminams, ka Narevs dzimis uz Tau sistēmas planētas Līvijas: par to liecināja viņa sarunas maniere, pārlieku izsmalcināta, hipertrofēta pieklājība. Katrā no Federācijas apdzīvotajām planētām bija saglabājušās tās paražas, manieres, mode un ieradumi, kas eksistēja uz Zemes tajā periodā, kad notika iedzīvotāju apmešanās tieši uz šīm planētām, lai gan uz Zemes pēcāk viss jau bija mainījies ne vienu reizi vien. Perifērija ir konservatīva, nodomāja Karskis. Lai arī starp planētām ir pastāvīga satiksme, atlido un aizlido tikai nedaudzi, bet dzīve uz planētām attīstās tajos virzienos, kādi noteikti pirmsākumā; tā ir Federācijai viena no vadīšanas grūtībām. Arī Karskis pats pirmām kārtām jutās kā antorietis, lai gan centās tikt vaļā no šī lokāl- patriotisma. Nekas, ar laiku pāries, viņš nodomāja, lai sevi nomierinātu. Pāries …

Narevs jau bija nospiedis taustiņus un tagad gaidīja. Mehānisms klusi iedūcās, pēc tam ceriņkrāsas šķidrums piepildīja kausus. Narevs vienu pastiepa administratoram, atmetās pret krēsla atzveltni un pacēla savējo pie lūpām. Dzēriens smaržoja pēc Zemes, meža takām, saules.

—    Uz veselu gadu kļūt par Padomes locekli, — domīgi noteica Karskis. — Būtībā — vadīt civilizāciju! Tas var atņemt drosmi.

—    Es diez vai kļūdīšos, sacīdams, ka jūs esat tam gatavs.