Džīna M.OuelaZemes bērni-1 Alu lāča klans"Alu lāča klans" Džinu Ouelu ir ierindojis pasaules atzītāko bestselleru autoru saraksta augšgalā."Alu lāča klans" ir vēsturiska piedzīvojumu romāna, mīlas stāsta un pasakas apvienojums. Tas ir romāns par apbrīnojamu skaistuma spēku; aizkustinoša sāga par cilvēkiem, savstarpējām attiecībām un mīlestības robežām."Alu lāča klans" aizraus jebkura vecuma lasītāju, kurā ir dzīva piedzīvojumu meklētāja dzirksts un vēlme izjust ko nebijušu."Romāns "Alu lāča klans" ļauj lasītājam iejusties alu cilvēku dzīves noskaņā. Grāmata ir gan izglītojoša, gan izklaidējoša. *Tā ļauj iztēloties pirmatnējās dzīves nianses, brīnišķo dabu un cilvēkus, viņu paražas un tradīcijas. Krāšņā valoda ļauj aizmirsties un nokļūt šajā brīnumu un dīvainību pilnajā pasaulē. Grāmatas sižets pilnībā pārpem savā varā. Spraigie notikumi, negaidītie pavērsieni1 , samezglojumi un tiem sekojošie pārsteidzošie risinājumi lasītāja uzmanībai neļauj atslābt ne uz mirkli un liek steigties uz priekšu lappusi pēc lappusēs." Chriļtiana Francine fVhitcher"Romāns "Alu lāča klans" ļauj lasītājam iejusties alu cilvēku dzīves noskaņā. Grāmata ir gan izglītojoša, gan izklaidējoša. Tā ļauj iztēloties pirmatnējās dzīves nianses, brīnišķo dabu un cilvēkus, viņu paražas un tradīcijas. Krāšņā valoda ļauj aizmirsties un nokļūt šajā brīnumu un dīvainību pilnajā pasaulē. Grāmatas sižets pilnībā pārņem savā varā. Spraigie notikumi, negaidītie pavērsieni, samezglojumi un tiem sekojošie pārsteidzošie risinājumi lasītāja uzmanībai neļauj atslābt ne uz mirkli un liek steigties uz priekšu lappusi pēc lappuses."Kristiāna Frensīna Vaičere"Meita mani pierunāja šo grāmatu palasīt kāda ceļojuma laikā. Tā izrādījās patiešām aizraujoša un interesanta lasāmviela, un es to no sirds izbaudīju."Edvards Martins, Damn Book Review"Šis neticami skaistais un spēcīgi uzrakstītais romāns ir aizkustinoša teika par cilvēkiem, attiecībām, mīlestību un tās robežām."Bantam Dell Publishing Group"Romānu "Alu lāča klans" lasīju, vēl būdams pusaudzis, un kopš tā laika esmu to pārlasījis vismaz četras reizes. Mani valdzina īpašā klātbūtnes izjūta, ko autorei izdodas panākt ar dzīvās un piesātinātās valodas palīdzību. Ja mīlat literatūru par aizvēsturiskiem laikiem, jums noteikti ir jāizlasa "Alu lāča klans"; ja vēl nekad šādu grāmatu neesat lasījis, tad ar šo būtu jāsāk."Epinions Boor ReviewNo angļu valodas tulkojusi Baiba JansoneMākslinieks Arnis ZariņšNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants LočmelisREJAM- manam nežēlīgajam kritiķim un labākajam draugamZEMES BĒRNIAIZVĒSTURISKĀ EIROPA LEDUSLAIKMETĀLedāja platība un krasta līnijas izmaiņas, kas veidojušās vēlajā pleistocēnā Virma leduslaikmetā pirms 35 000-25 000 gadiem, ledājam atkāpjoties 10 000 gadu laikā© Rafaels Palacioss pēc OuelasALU LĀČA KLANSEila - viena pati svešinieku pasaulē, slaida, gaišmataina un gudrāka par pārējiem. Meitene ir pārkāpusi klana visstingrāko tabu, tāpēc tai jāliek lietā atjautība, lai spētu izdzīvot.Brūns - bārdains, bez zoda, ar līkām kājām un mucai līdzīgu rumpi; viņš ir klana vadonis, kam jāizlemj svešās meitenes liktenis.Iza - klana galvenā zāļu sieva; sieviete skatās uz svešo, neglīto meiteni un saprot, ka tā ir cilvēks un viņa ir jāglābj no bada nāves.Krebs - klana mogurs jeb burvis - ir visu klanu visvairāk godātais svētais virs. Tomēr tā stāvoklis nav šķērslis, lai burvis uzzinātu to, ko saprot Eila.Brouds - Bruņa dēls, brutāls, lepns un aizvainots par to, ka svešajai meitenei tiek veltīta uzmanība. Viņš zvēr tai atriebties, cik vien nežēlīgi spēs.Durks - dzimis nežēlīgas izvarošanas rezultātā, nepiederošs ne vieniem, ne otriem, viņš ir Alu Lāča klana nākotne.PATEICĪBANeviena publicētā grāmata nekad nav tikai autora darbs vien. Palīdzība nāk no dažādiem avotiem atšķirīgos veidos. Zināmu atbalstu savam darbam saņēmu no cilvēkiem, kurus nekad neesmu satikusi un droši vien nekad vairs nesatikšu. Tomēr esmu pateicīga Oregonas štata Portlendas pilsētas Multnomanas iedzīvotājiem, kas, maksādami nodokļus, atbalsta Multnomanas apgabala bibliotēku, bez kuras skaidrojošajiem palīgmateriāliem šī grāmata nebūtu uzrakstīta. Esmu pateicīga arī arheologiem, antropologiem un citiem speciālistiem, kas sarakstījuši grāmatas, no kurām ieguvu vairumu informācijas šī romāna videi un fonam.Bija vairāki cilvēki, kas man palīdzēja daudz tiešākā veidā. Jo īpaši vēlos pateikties Džinam de Kampam, kurš pirmais dzirdēja mana stāsta ideju. Viņš bija mans draugs, kad man bija vajadzīgs tāds; viņš ar aizrautību izlasīja biezo manuskriptu, ar pedantisku aci norādīja uz kļūdām un radīja simbolu šai sērijai. Džins de Kamps, draugs un rakstnieks - laikabiedrs, kam nebija svešas ciešanu mokas un ekstāzes un kam piemita pārdabiska spēja piezvanīt tieši tad, kad man vajadzēja ar kādu parunāties. Karenai Ouelai, kura iedrošināja savu māti vairāk nekā spēja iedomāties, jo smējās tur, kur bija-jāsmejas, un raudāja tur, kur vajadzēja raudāt, lai gan tas bija tikai pirmais variants.Keitijai Hamblai, kurai es lūdzu izdarīt lielāko pakalpojumu, kādu vien var lūgt draugam, - patiesu kritiku jo es augstu vērtēju viņas spēju izjust vārdu. Viņa paveica neiespējamo; viņas kritika bija gan izteikti saprotama, gan saudzīga. Deannai Steretai par to, ka aizrāvās ar šo stāstu, - viņa pietiekami daudz zināja par medībām, lai varētu norādīt uz dažām kļūdām. Lanai Elmerai, kura stundām ilgi ar neatslābstošu interesi klausījās garajā sacerējumā, bet kurai tomēr šis stāsts patika. Annai Bakusai par viņas aso prātu un vērīgo skatienu uz pareizrakstību.Ne jau visi mani pētījumi tika veikti bibliotēkās. Mēs ar viru bieži devāmies ceļojumos brīvā dabā, lai nepastarpināti noskaidrotu dažādus aspektus, dzīvojot pie dabas krūts. Runājot par tiešo pieredzi, man īpaši jāpateicas Frenkam Heilam, Oregonas Zinātnes un rūpniecības muzeja ekspertam arktiskās izdzīvošanas jautājumos, kas man parādīja, kā uztaisīt gultu sniega alā, un tad gaidīja, ka es tajā iegulšos. To auksto janvāra nakti Huda Kalnā es izturēju un iemācījos par izdzīvošanu vēl daudz ko no Heila kunga, par kura klātbūtni nākamajā leduslaikmetā es noteikti balsošu.Esmu pateicību parādā Endijam Van't Hulam, kas dalījās ar mani savās īpašajās zināšanās par dzīvi dabiskā vidē. Viņš man iemācīja, kā aizdegt uguni bez sērkociņiem, no akmens izgatavot cirvjus, vīt virves un pīt grozus, parādīja cīpslas un jēlādas, skaidroja, kā izcirst pašai savu asmeni, kas grieza ādu kā sviestu.Neizmērojami pateicīga esmu Džlnai Nagarai, vienreizējai literārajai aģentei, kas pārvērta manu neticamo fantāziju realitātē un pēc tam to vēl uzlaboja. Un Kerolai Beironai, manai gudrajai, attapīgajai un jūtīgajai redaktorei, kas uzticējās šai realitātei un manus vislabākos centienus padarīja vēl labākus.Visbeidzot - ir divas personas, kurām nebija ne jausmas, ka viņas man palīdzēja, tomēr kuru palīdzība bija nenovērtējama. Kopš tā laika esmu vienu no viņiem satikusi, bet pirmajā reizē, kad dzirdēju rakstnieku un skolotāju Donu Džeimsu stāstām par daiļliteratūras rakstīšanu, viņš nezināja, ka runā tieši ar mani. Viņš iedomājās, ka uzrunā visu grupu. Vārdi, kurus viņš teica, bija tieši tie, kas man bija jādzird. Dons Džeimss to nezināja, taču es nekad nebūtu pabeigusi šo grāmatu, ja nebūtu bijis viņa.Otrs cilvēks ir vīrs, kuru es pazīstu vienīgi pēc viņa grāmatas, - tas ir Ralfs S. Soleckis, "Šanidara" autors (Alfrēds A. Knopfs, Ņujorka). Stāsts par to, kā viņš atraka Šanidara alu un atklāja vairākus neandertāliešu skeletus, mani dziļi aizkustināja. Viņš man sniedza apjausmu, kuras man citādi nebūtu bijis, par to, kāds ir aizvēsturiskais alu cilvēks, un deva lielāku izpratni par cilvēces nozīmi. Taču man ir ne tikai jāpateicas profesoram Soleckim - man jāatvainojas par kādu literāru faktu, kuru es atļāvos izmantot savā darbā. Reālajā dzīvē tas bija neandertālietis, kas ielika ziedus kapā.
DŽĪNA M.OUELA
ALU LĀČA KLANS
Kails bērns izskrēja no nojumes, pārklātas ar ādu, un joza uz klinšaino krastmalu nelielas upes līkumā. Nekas meitenes pieredzē nedeva iemeslu šaubām, ka nojume un visi, kas tajā mita, viņai atgriežoties, atradīsies turpat.
Viņa ar troksni metās upē un, krastam strauji attālinoties, sajuta zem pēdām pazūdam klintis un smilti. Meitene ienira aukstajā ūdenī un sprauslodama iznira ārā, pēc tam ar drošiem vēzieniem peldēja uz stāvo pretējo krastu. Viņa bija iemācījusies peldēt, pirms vēl prata staigāt, un piecu gadu vecumā jutās kā zivs ūdenī. Peldēšana bieži vien bija vienīgais veids, kā tikt pāri upei.
Meitene kādu brīdi draiskojās, peldot uz priekšu un atpakaļ, pēc tam ļāva, lai straume viņu nes. Vietā, kur upe kļuva platāka un mutuļoja pāri akmeņiem, viņa piecēlās un brida uz malu, tad izkāpa atpakaļ krastā un sāka šķirot oļus. Viņa tikko bija uzlikusi akmeni īpaši skaistu oļu kaudzītes virsotnē, kad sāka drebēt zeme.
Bērns pārsteigts skatījās, kā akmens ne no šā, ne no tā noripo, un brīnījās par mazo oļu piramīdu, kas drebēja un juka. Tikai pēc tam viņa attapās, ka trīc arī pati, tomēr vēl aizvien bija drīzāk apmulsusi nekā saprata, kas notiek. Meitene palūkojās apkārt, cenšoties apjaust, kāpēc tik neizskaidrojamā veidā ir izmainījusies viņas pasaule. Zemei nevajadzētu kustēties.
Nelielā upe, kura pirms dažiem mirkļiem bija rāmi tecējusi, mutuļoja nemierīgos viļņos, kas sitās pret krastiem; akmeņainā gultne pacēlās un aizšķērsoja straumi, uzvandot dūņas. Krastmalas brikšņi no neparastās zemes šūpošanās drebēja, it kā būtu dzīvi, un straume šūpoja laukakmeņus neierastā satraukumā. Nedaudz tālāk varenie meža skujkoki, starp kuriem plūda upe, groteski zvārojās. Netālu no krasta milzīga priede, kuras saknes bija atkailinātas un kuras sasaiste ar zemi pēc pavasara žūšanas - novājināta, bija atspiedusies pretējā krastā. Ar brikšķi tā pārlūza, nogāzās, izveidojot tiltu pār mutuļojošo upi, un drebēdama gulēja virs ūdeņiem un nemierīgās zemes.
Meitene satrūkās no krītošā koka radītā trokšņa. Viņu sagrāba bailes, vēderā viss sagriezās, un tas savilkās kamolā. Bērns mēģināja piecelties, bet atkrita atpakaļ, jo zaudēja līdzsvaru no nelabumu raisošās šūpošanas. Meitene mēģināja vēlreiz, viņai izdevās piecelties un nedroši nostāties uz kājām, tomēr viņa baidījās paspert kaut soli.
Dodoties uz nojumes pusi, kas atradās atstatu no upes, viņa sajuta klusinātu dunoņu, kas pārauga biedējošā rēkoņā. Skāba mitruma un puvuma smirdoņa izplūda no plaisas zemē kā nejauka rīta dvaša, zemei žāvājoties. Neizpratnē viņa lūkojās uz dubļiem, klinšu atlūzām un nelieliem kokiem, kas gāzās aizvien platāk augošajā plaisā, izkusušajai planētas garozai konvulsijās šķeļoties.
Nojume, uztupināta tālākajā bezdibeņa malā, sasvērās, kad puse no cietās zemes zem tās sāka slīdēt lejup. Slaidā kārts, kas balstīja jumta kori, nedroši izkustējās, tad salūza un pazuda dziļajā caurumā, aizraujot sev līdzi ādas jumtu un visu nojumes saturu. Meitene ar šausmās plati ieplestām acīm trīcēja, redzot, kā nejauki smirdošā, plati atplestā rīkle norij visu, kas bija piešķīris jēgu un drošību pieciem īsajiem viņas dzīves gadiem.
- Māt! Māāāt\ - meitene kliedza, beidzot aptvērusi notiekošo. Viņa nesaprata, vai baisais kliedziens, kas atbalsojās ausīs, piederēja viņai vai tā bija brūkošās klints pērkonam līdzīgā dārdoņa. Meitene rāpoja dziļās aizas virzienā, taču zeme pacēlās un atsvieda viņu atpakaļ. Mēģinot atrast kādu drošu balstu, viņa iekrampējās zemē, kas nepārtraukti cilājās un pārvietojās.
Beidzot plaisa aizvērās, rēkoņa noklusa un drebošā zeme nomierinājās, bet to nevarēja teikt par bērnu. Gulēdama ar seju pret mīksto, slapjo augsni, kas pēc krampjveida lēkmes šķita slābana, meitene bailēs trīcēja. Viņai bija iemesls bailēm.
Bērns bija pavisam viens izkaisīto mežu un zālaino stepju mežo- nīgumā. Pāri kontinenta ziemeļiem pletās šļūdoņi, grūžot sev pa priekšu aukstumu. Nenosakāma daudzuma zālēdāji dzīvnieki un plēsīgie zvēri, kas uzglūnēja pirmajiem, klīda pa plašo stepi, bet cilvēku bija maz. Viņai nebija, kurp iet, un nebija neviena, kas nāktu un meklētu viņu. Viņa bija pavisam viena.
Zeme atkal sakustējās, tad vēlreiz nomierinājās, un meitene kaut kur dziļumos izdzirdēja rūkoņu, it kā zeme gremotu vienā kampienā noritu barību. Panikā viņa pielēca kājās, pārbijusies, ka tā atkal varētu
spļaut. Viņa palūkojās uz to vietu, kur bija stāvējusi nojume. Jēla zeme un krūmi ar saknēm uz augšu bija viss, kas palicis pāri. Asarām plūstot, viņa metās atpakaļ uz upi un iekrampējās drebošajā kaudzē blakus saduļķotajam ūdenim.
Taču slapjie upes krasti nesniedza patvērumu uz nemierīgās planētas. Vēl viens grūdiens, šoreiz daudz spēcīgāks, satricināja zemi. Meitene pārsteigumā noelsās, aukstai ūdens šaltij apšļācot kailo ķermeni. Panika atgriezās; mazā pielēca kājās. Viņai bija jātiek projām no šīs atbaidošās vietas ar drebošo un rijīgo zemi, bet kurp lai dodas?
