Zilie jūras vērši полностью

Latviešu autoru stāstu krājums

Zilie jūras vērši

.

Saule vēl bija nedaudz redzama cauri mākoņiem, taču pāri jūrai pamazām klājās tumsas blāķis. Kāpu kārklos sāka ķerties nelielas miglas vērpetes, gaiss joprojām bija silts un tvanīgs. Kurpēm stiegot baltajās smiltis, tuvo­jos viļņu iezīmētajai līnijai. Un tur jau viņi bija. Vispirms viļņos rēgaini pavīdēja apsūbējušas liras, peldējušas ūdeņos, kopš trojiešu flote devās apdziedātajos karagā­jienos, kopā ar amforām skalojušās pa visām pasaules jūrām. Taču tās nebija liras: pamazām no ūdens cēlās masīvi, burbuļu ieskauti purni, virs kuriem greznojās bronzas krāsas ragi. Lielās acis atspīdēja pēdējos sau­les staros valgas un mežonīgas. Iemirdzējās metāliski zilganas aprises, zem biezās, ūdens piesūkušās ādas dinamiski kustējās nospriegoti muskuļi. Zilie jūras vērši bija sanākuši krastā, spēcīgie augumi klusi šķēla ūdeni, kas arvien vairāk sāka mutuļot, kamēr milzīgās radības peldēja tuvāk un tuvāk krastam. Klusie ūdens šļaksti sajaucās ar dobju baurošanu, un visa piekraste pama­zām pamira. Viņi pa vienam nāca ārā no ūdens, ūdens kārtiņa ap monumentālajiem torsiem mirdzēja, piešķirot lielajiem dzīvniekiem pārpasaulīgu, viegli zilu spozmi. Nostājušies raupjajās smiltīs, viņi lūkojās uz pilsētas pusi kā pēdējais vēl nepakļautās dabas izaicinājums civilizā­cijai.

Krastmala pamazām pildījās cilvēkiem. Cauri retajiem, vēja izpluinītajiem krūmiem noskatījos, kā pa smiltīm brien meitenes gaišās un gaisīgās kleitās, jauni vīrieši atrotītām piedurknēm un noskrandušos šortos. Cienījama paskata pāri tik nopietnām sejām, it kā dotos paraks­tīt pašus svarīgākos līgumus savā dzīvē. Pat pa dažam sirmgalvim, kas kliboja cauri sanestajām smilšu sērēm, balstoties uz spieķa vai mazbērna pleca. No sākuma pa vienam, diviem, mulsi ķiķinot, tad jau lielākos bariņos.

Baltā strēle starp cilvēkiem un dzīvniekiem kļuva arvien šaurāka. Vērši savu pozīciju nemainīja, zilie sāni vāri spīdēja mēness gaismā. Tie stāvēja klusi, uzma­nīgi un nesatricināmi. Ja arī kāds pārgalvīgāks paspēra kaut mazu soli pāri iedomātajai līnijai, blakusstāvētāji ar ragiem neuzkrītoši pabīdīja tos atpakaļ. Dažam nāsis cilājās arvien straujākā tempā, muskuļotie sāni trīcēja. Viņi gaidīja, izvelbtās acis nenolaižot no divkājainajiem. No jūras kāpa ārā pēdējie milzeņi, it kā iepriekš būtu norunājuši tie stājās cits citam blakus, līdz, cik pus­tumsā ļāva saskatīt mēness vārā gaismiņa, viļņi aiz tiem vairs nebija redzami gandrīz līdz horizontam.

Tikmēr cilvēki nāca un nāca. Gaisu šķēla viedtālruņu indīgās gaismiņas, nepārtraukti klikšķēja fotoaparāti, gluži vai fiziski varēja sajust, kā pa mobilo sakaru viļ­ņiem uz sociālajiem tīkliem traucas simtiem fotogrāfiju un video. Pūlis nervozi čaloja, ik pa brīdim bija dzirdami neveikli smiekliņi. Parādījās arī pirmie televīziju autobusiņi, kuri pēc apstāšanās sāka nekavējoties peilēt gaisu ar zumošajiem satelītšķīvjiem, lai būtu pirmie, kas visai pasaulei parādīs tos, kas jau bija kļuvuši par gandrīz aizmirstu mītu. Debesīs ar sēcošiem tarkšķiem par savu ierašanos paziņoja militāristi, helikopteri riņķoja pāri visu galvām, ar prožektoriem izgaismojot gan zilo vēršu robustās galvas, gan sanākušo bālās sejas, kuras māks­līgajā gaismā šķita vēl groteskākas, ar nervoza māksli­nieka iezīmētām grimasēm.

Pamazām no jūras puses sāka pūst asas vēja aukas, smilšu graudiņi lidinājās starp cilvēku un dzīvnieku stā­viem, ķeroties matos un apmiglojot skatu. Gluži kā pirms uzbrukuma nejauši nodomāju, tveroties starp pašķid­rajiem krūmiem un mēģinot nomierināt elpu; vēl paguvu pasmaidīt jā, tiešām, esmu kā uzvilkta stīga, cik banāli. Un tad viss sākās.