Zirgs un viņa zēns полностью

Klaivs Steiplzs Luiss

Zirgs un viņa zēns

.

Šis ir stāsts par notikumu, kas norisinājās Nārnijā, Ivalormenā un zemēs starp tām Zelta laikmetā, kad Pīters bija Visaugstākais karalis Nārnijā un viņa brālis un abas māsas viņam pakļauti valdnieki.

Sensenās dienās tālu Kalormenas dienvidos, mazā jūras I icītī, dzīvoja nabadzīgs zvejnieks, vārdā Aršīšs, un pie viņa mita kāds zēns, kas Āršīšu sauca par tēvu. Zēna vārds bija Šasta. Gandrīz ik dienu Aršīšs rītos izbrauca laivā zvejot, l>ct pēcpusdienās iejūdza rateļos ēzeli, piekrāva braucamo ar zivīm un aizripināja kādu jūdzi uz dienvidiem, lai ( iematā tās pārdotu. Ja tirgošanās veicās labi, viņš pārradās mājās samērā labā garastāvoklī un neteica Šastam neko, turpretī, ja zivis nebija gājušas no rokas, Aršīšs atrada, par ko puikam piesieties, un reizēm to iekaustīja. Par ko

piesieties varēja atrast allažiņ, jo darbu Šastam netrūka: viņam nācās lāpīt un mazgāt tīklus, gatavot vakariņas un uzkopt būdu, kurā abi dzīvoja.

Sastu nenieka neinteresēja nekas no tā, kas atradās uz dienvidiem no viņu mājokļa, jo zēns pāris reižu bija kd|>ā ar Āršīšu pabijis ciematā un viņš zināja, ka tur nav nekā ievērības cienīga. Ciematā viņš sastapa vienīgi mats matā tādus pašus vīrus kā savu tēvu — cilvēkus garos, netīros paltrakos un koka tupelēs, kas purngalos bija uzliektas uz augšu. Galvā viņiem bija turbāni, zodu klāja bārdas rugāji, un runāt viņi cits ar citu mēdza visai lēni un allaž par kaut ko ļoti garlaicīgu. Turpretī par ziemeļiem viņam briesmīgi gribējās dzirdēt ik sīkumu, jo uz turieni neviens, nekad negāja un arī viņu pašu nelaida. Kad zēns, labodams tīklus, sēdēja ārā, viņš bieži vien ziņkāri mēdza lūkoties uz ziemeļiem. Redzēt varēja vienīgi ar zāli apaugušu nogāzi, kas stīdza augšup līdz kalnu grēdai, aiz'kuras zilgmoja debesis, un, iespējams, tur laidelējās pa retam putnam.

Ja līdzās bija Aršīšs, reizēm Sasta mēdza iejautāties:

— Ak, tēvs, kas ir aiz tā kalna? — Ja zvejniekam tādā brīdī iegadījās slikts garastāvoklis, viņš mēdza Šastam sadot pa ausīm un uzbļaut, lai darot savu darbu. Turpretī, būdams miermīlīgā omā, viņš parasti noskaitīja: — Ak, mans dēls, neļauj savu prātu mulsināt tukšiem jautājumiem. Jo kāds dzejnieks ir sacījis: « Ja prātu izmanto derīgai nodarbei, tas rieš labklājības saknes, turpretī, ja ļaudis taujā pēc tā, gar ko viņiem nav nekādas daļas, viņi stūrē muļķības kuģi uz nabadzības klintīm.»

Šasta sprieda, ka aiz kalniem droši vien atrodas kāds brīnišķīgs noslēpums, kuru tēvs negrib viņam atklāt. Taču patiesībā zvejnieks tā runāja tāpēc, ka nezināja, kas ir ziemeļos. Un arī negribēja zināt. Viņš domāja ļoti lietišķi.

Kādu dienu no dienvidiem uzradās kāds svešinieks, kas ntšķīrās no visiem tiem vīriem, kurus Šasta līdz šim bija redzējis. Svešinieks jāja spēcīgā, dābolainā zirgā ar plīvojošām krēpēm un asti, un tā kāpšļus un iemauktus rotāja sudrabs. No vīrieša turbāna vidus augšup slējās bruņucepures smaile, un mugurā viņam bija no ķēdītēm savērts bruņukrekls. Pie sāniem karājās līks austrumnieku zobens, uz muguras — apaļš vara vairogs ar izdobumiem, labajā rokā viņš turēja pīķi. Seja viņam bija tumsnēja, tomēr Šastu tas nepārsteidza, jo tādi ir visi Kalormenas ļaudis; zēnu pārsteidza vīra sprogainā bārda, kas bija nokrāsota sarkana un iesvaidīta ar smaržīgu eļļu. Redzē­dams ap svešinieka dilbiem zelta stīpas, Aršīšs saprata, ka tas ir tārkāns jeb augsts kungs, un locīja tā priekšā ceļus, līdz bārda skāra zemi, un māja Šastam, lai tas dara to pašu.

Svešinieks prasīja, lai viņam uz šo nakti izrāda viesmīlību, ko zvejnieks, protams, neuzdrošinājās liegt. Viss labākais, kas atradās būdā, tika tārkānam celts priekšā vakariņās. (Viņš gan novērtēja to visai zemu.) Šastam, kā allaž, kad zvejniekam pagadījās ciemiņš, Aršīšs iedeva maizes doniņu un izsūtīja viņu ārā no būdas. Tādās reizēs zēns parasti gulēja ar ēzelīti tā mazajā, niedrēm apjumtajā stallī. Taču bija vēl stipri par agru, lai dotos pie miera, un Šasta, kas nekad nebija mācīts, ka ir neglīti noklausīties aiz durvīm, apsēdās un piespieda ausi pie spraugas būdas sienā, lai dzirdētu, par ko pieaugušie runā. Un tas, ko viņš dzirdēja, būs lasāms tālāk.

—    Un nu, ak, mans namatēvs, — teica tārkāns, — es vēlos pirkt no tevis to puiku.

—   Ak, mans pavēlniek, — atsaucās zvejnieks (un pēc glaimīgās balss intonācijas Sasta uzminēja, cik kārīgs skatiens iezogas zvejnieka acīs, kad viņš turpina savu runājamo), — kāds atalgojums gan spētu pamudināt jūsu kalpu, lai cik nabadzīgs viņš būtu, pārdot verdzībā savu vienīgo dēlu, kas ir viņa paša miesa un asinis? Vai kāds dzejnieks nav sacījis, ka radniecības jūtas ir stiprākas par strebekli un dzimtas atvase dārgāka par karbunkuliem?