Nozvanīja zvans. Tika pārgriezta rīkle. Vaļā vērās durvis.
Ak jā. Nu, tad klausies.
Viņš stāsta: meitene, par kuru mēs runājām, ir dzirdējusi, ka atveras durvis. Viņa atmuguriski atkāpjas pie sienas, cieši tīdamās
Vienas Nakts Gultas sarkanajā brokātā. Tas ož mazliet sāji, kā sālsūdens lāma liedagā, bēguma laikā: tās ir izžuvušas bailes, ko pārcietušas tās, kuras aizgājušas pirms viņas. Kāds ir ienācis; var dzirdēt, ka pa grīdu tiek vilkts kaut kas smags. Durvis aizveras; telpa ir tumša kā eļļa. Kāpēc te nav ne lampas, ne sveces?
Viņa izstiepj rokas sev priekšā, lai aizsargātos, un jūt, ka kreiso plaukstu satver un tur kāda cita plauksta: tur maigi, bez spaidiem. Tā, it kā viņai kāds uzdotu jautājumu.
Viņa nespēj runāt. Viņa nespēj pateikt: Es nespēju runāt.
Aklais slepkava ļauj savam sievietes plīvuram nokrist uz grīdas. Turēdams meiteni aiz rokas, viņš apsēžas uz gultas malas viņai blakus. Viņš joprojām grasās viņu nogalināt, taču tas var arī pagaidīt. Viņš ir dzirdējis par šīm meitenēm, kuras tiek aizvestas no mājām un slēptas no visiem līdz mūža pēdējai dienai; viņš jūt ziņkārību. Lai nu kā — viņa ir sava veida dāvana un domāta vienīgi viņam. Atteikties no šādas dāvanas nozīmētu iespļaut dieviem sejā. Viņš apzinās, ka vajadzētu rīkoties ātri, nodarīt darbu, nozust, bet tam visam vēl ir gana laika. Viņš saož smaržas, ar kurām iesvaidīta meitene; tās ož pēc bēru katafalkiem, bet katafalki — pēc jaunām sievietēm, kuras nomirušas neprecētas. Veltīgi izšķiesta saldme.
Viņš nesapostīs neko, vismaz neko tādu, kas nopirkts un aizmaksāts: viltotais Zempasaules Valdnieks noteikti jau ir bijis un aizgājis. Vai savu sarūsējušo bruņukreklu viņš atstāja mugurā? Droši vien. Iešķindēja meitenē kā smaga dzelzs atslēga, apgriezās viņas miesā, atlauza viņu vaļā. Šo sajūtu viņš atceras pārlieku labi. Lai nu ko, to viņš nedarīs.
Viņš paceļ meitenes roku sev pie mutes un pieskaras tai ar lūpām, nevis skūpsts kā tāds, bet gan cieņas un godbijības apliecinājums. Daiļā un visuzeltainā, viņš ierunājas — ubaga parastā uzruna iespējamai labdarei — mani šurp atvedušas valodas par tavu brīnišķīgo skaistumu, lai gan, ierazdamies šeit, esmu licis uz spēles savu dzīvību. Es neredzu tdvi ar acīm, jo esmu akls. Vai tu atļausi, lai aplūkoju tevi ar rokām? Tā būtu pēdējā žēlastība — un varbūt arī tev pašai.
Ne velti viņš ir bijis vergs un pērkama miesa: viņš ir iemācījies glaimot, ticami melot, iemantot uzticību. Viņš pieliek pirkstus viņai pie zoda un nogaida, kamēr viņa vilcinās un tad pamāj ar galvu. Viņš dzird, ko viņa domā: Rīt es būšu mirusi. Viņš prāto, vai viņa nojauš, kādēļ viņš patiesībā ir šeit.
Dažas no pašām labākajām lietām paveic tie, kuriem nav kur meklēt atbalstu, tie, kuriem nav laika, tie, kuri īsteni izprot vārdu bezpalīdzība. Viņi iztiek bez riska un peļņas aplēsēm, viņi neveltī ne domu nākotnei, kā ar šķēpa smaili viņi tiek iedzīti tagadnes laikā. Nomests no kraujas malas, tu krīti vai arī lido; tu tveries pie katras cerības, lai cik neticamas; un tomēr — ja drīkstu izmantot tik nodrāztu izteicienu — brīnumainā kārtā. Ar to mēs saprotam: Pretēji gaidītajam.
Un tāda ir arī šī nakts.
Aklais slepkava sāk ļoti lēni pieskarties viņai, tikai ar vienu roku, ar labo — ar veiklo roku, ar dunča roku. Viņš pārlaiž to viņai pār seju, lejup pār kaklu; tad viņš pievieno kreiso roku, draudīgo roku, izmantodams abas reizē, maigi, kā atmūķēdams bezgala trauslu slēdzeni, kas darināta no zīda. Tie ir kā ūdens glāsti. Viņa trīc, bet ne kā iepriekš, aiz bailēm. Pēc brītiņa viņa ļauj sarkanajam brokātam nokrist, saņem viņa roku un vada to.
Pieskāriens ir pirmais, pirms redzes, pirms runas. Tā ir pirmā un pēdējā valoda, un tā vienmēr saka patiesību.
Tā viens otrā iemīlējās mēmā meitene un vīrietis bez acu gaismas.
Tu mani pārsteidz, viņa saka.
Tiešām? viņš jautā. Kāpēc? Tomēr — man patīk tevi pārsteigt. Viņš aizsmēķē cigareti, piedāvā arī viņai; viņa atteikdamās papurina galvu. Viņš smēķē pārāk daudz. Tie ir nervi, lai gan rokas viņam mierīgas.
Tāpēc, ka tu pateici — viņi iemīlējās, viņa saka. Tu par šo priekšstatu esi vīpsnājis pietiekami bieži — teikdams, ka tas neesot reālistisks, ka tas esot buržuāzisks aizspriedums, satrunējis pašā serdē. Slimīga jūtelība, samākslots, viktoriānisks aizbildinājums godīgai juteklībai. Sāc atmaigt?
Nevaino mani, vaino vēsturi, viņš smaidot saka. Tā mēdz notikt. Ziņas par iemīlēšanos — vismaz šis izteiciens — atrodamas rakstu pieminekļos. Turklāt es taču teicu, ka viņš meloja.
Tā tu neizlocīsies vis. Viņš meloja tikai sākumā. Pēc tam tu visu mainīji.
Piezīme pieņemta. Tomēr uz to varētu paraudzīties ari bezkaisllgāk.
Uz ko paskatīties?
Uz visu to mīlas bodīti.
Kopš kura laika tā ir bodīte? viņa dusmīgi noprasa.
Viņš pasmaida. Tāds priekšstats tevi uztrauc? Pārāk komerciāli? Tava sirdsapziņa to nepieļautu, to tu gribi sacīt? Bet vienmēr jau pastāv kāds saprātīgs līdzsvars, vai ne?
Nē, viņa saka. Nepastāv. Ne vienmēr.
