Varētu teikt, ka viņš ņēma ciet to, ko varēja dabūt. Kāpēc lai viņš to nedarītu? Viņam nebija aizspriedumu, viņa dzīve bija sīva konkurences cīņa, vienmēr tāda bijusi. Vai arī varētu teikt, ka viņi abi bija jauni un tāpēc vientiesīgi. Jaunie parasti notur iekāri par mīlestību, viņus ir apsēdis visu veidu ideālisms. Un es neesmu teicis, ka pēc tam viņš meiteni nenogalināja. Kā jau norādīju, viņš vadījās tikai un vienīgi pēc savām interesēm.
Tātad tu esi nobijies, viņa saka. Tu atkāpies, tu esi zaudējis dūšu. Tu neiesi līdz galam. Pret mīlestību tu izturies tāpat kā nevainīga koķete pret pišanos.
Viņš satrūcies iesmejas. Vai iedarbojies rupjais vārds, vai viņš ir apjucis, vai viņai tas beidzot izdevies? Pievaldiet mēli, jaunkundz.
Kāpēc? Tu vis nepievaldi.
Es esmu slikts paraugs. Teiksim vienkārši, ka viņi drīkstēja ļauties sev — savām emocijām, ja gribi dēvēt to šādi. Viņi drīkstēja vārtīties savās emocijās — dzīvot vienam mirklim, gāzt dzeju laukā pa abiem galiem, dedzināt sveci, tukšot kausu, gaudot uz mēnesi. Viņiem vairs nebija daudz laika. Un nebija ko zaudēt.
Viņam bija. Vismaz viņš noteikti tā domāja!
Nu, labi. Viņai nebija ko zaudēt. Viņš izpūš dūmu mākuli.
Man liekas, tu gribi teikt — ne tā kā man, viņa saka.
Ne tā kā tev, mīļā, viņš attrauc. Tā kā man. Es esmu tas, kuram nav ko zaudēt.
Viņa saka: bet tev esmu es. Es taču kaut kas esmu.
The Toronto Star, 1935. gada 28. augusta
ATRASTA PAZUDUSĪ AUGSTĀKĀS SABIEDRĪBAS MEITENE
SPECIĀLI AVĪZEI THE STAR
Vakar policija pārtrauca meklēt piecpadsmit gadu veco skolnieci Loru Čeisu, kura bija pazudusi ilgāk par nedēļu; mis Čeisa tika atrasta pilnīgā drošībā, pie ģimenes draugiem mistera E. ŅūtonaDobsa un viņa kundzes abu vasaras rezidencē Maskokā. Pazīstamais rūpnieks Ričards E. Grifens, kurš ir precējies ar mis Čeisas māsu, ģimenes vārdā runāja ar reportieriem pa telefonu. "Mēs ar sievu jūtam lielu atvieglojumu," viņš sacīja. "Tas bija vienkāršs pārpratums, ko izraisīja pastā aizkavējusies vēstule. Mis Čeisa bija nolēmusi doties brīvdienās un domāja, ka viņas plāni mums ir zināmi, tāpat uzskatīja arī Ņūtonu-Dobsu ģimene. Brīvdienu laikā viņi nelasa avīzes, citādi šāds juceklis vispār nebūtu radies. Atgriezušies pilsētā un uzzinājuši par radušos situāciju, viņi nekavējoties piezvanīja mums."
Sakarā ar baumām par to, ka mis Ceisa aizbēgusi no mājām un atrasta dīvainos apstākļos Sanīsaidas pludmales izpriecu parkā, misters Grifens teica, ka nezinot, kurš izplata šos ļaunprātīgos izdomājumus, tomēr gādāšot, lai tenku avots tiktu noskaidrots. "Tas bija parasts pārpratums, kāds var gadīties jebkuram," viņš apliecināja. "Mēs ar sievu priecājamies, ka viņai nekas nekaiš, un sirsnīgi pateicamies policijai, laikrakstiem un līdzcietīgajai sabiedrībai par palīdzību." Mis Ceisu šī publicitāte esot ļoti satraukusi, un viņa atsakās sniegt intervijas.
Lai gan nav nodarīts nekāds vērā ņemams ļaunums, šie nebūt nav pirmie nopietnie sarežģījumi, ko izraisījušas kļūmes pasta piegādē. Sabiedrība ir pelnījusi tādu pasta dienestu, uz kuru varētu paļauties bez vārda runas. Valdības ierēdņiem tas būtu jāņem vērā.
Viņa iet pa ielu, cerēdama, ka izskatās pēc tādas sievietes, kurai ir tiesības iet pa ielu. Vismaz pa šo ielu. Taču tādu tiesību viņai nav. Viņa ir aplami ģērbusies, cepure aplama, mētelis aplams. Ap galvu vajadzētu būt lakatam, kas sasiets zem zoda, mugurā — platam mētelim ar apdilušiem piedurkņu galiem. Viņai vajadzētu izskatīties noplukušai un trūcīgai.
Mājas ir cieši blakus cita citai. Bijušās kalpotāju kotedžas, rinda pēc rindas, taču kalpotāju tagad ir mazāk, bagātnieki tiek galā citādi. Nokvēpis ķieģeļu mūris, divi dzīvokļi augšā, divi apakšā, ateja ārā. Niecīgajos mauriņos māju priekšā dažiem vēl saglabājušās sakņudārza paliekas — samelnējusi tomātu stīga, koka mietiņš, pie kura karājas aukla. Dārzi nevar būt bijuši lekni — te ir pārāk daudz ēnas, zeme pārāk pilna ar izdedžiem. Tomēr pat šeit rudens lapas ir bijušas krāšņas, atlikušās ir dzeltenas un oranžas, un spilgti sarkanas, un tumšāk sarkanas kā svaigas aknas.
No māju iekšienes skan gaudas, rejas, šķinda vai kāds būkšķis. Apspiestā niknumā paceltas sieviešu balsis, bērnu izaicinošie brēcieni. Šaurajos lieveņos uz koka krēsliem sēd vīrieši, plaukstas nokarājas no ceļgaliem, viņi ir padzīti no darba, bet vēl nav padzīti no mājām. Viņai pievērstas šo vīru acis, viņu drūmie skatieni, tie rūgti novērtē viņu — ar kažokādu apmalotās piedurknes un apkakli, ķirzakas ādas somiņu. Iespējams, viņi ir apakšīrnieki, kas sablīvēti pagrabos un visādos kaktos, lai palīdzētu samaksāt īri.
Sievietes steidzas uz priekšu nodurtu galvu, uzrautiem pleciem, nesdamas brūnus papīra sainīšus. Precējušās, noteikti. Prātā nāk vārds sautēts. Viņas droši vien ir izdiedelējušas kaulus no miesnieka, nes mājās lētos atgriezumus, lai liktu galdā kopā ar šļaugani sasutušiem kāpostiem. Viņas pleci ir pārāk stalti, zods pārāk izsliets, viņai nav šī salauztā skatiena: kad sievietes paceļ acis tiktāl,
