Bezgalīgais stāsts полностью

Tad zēns izģērbās — tikai zīmi nenoņēma — un iekāpa baseinā. Brīdi viņš plunčājās pa ugunīgo ūdeni, mazgājās, ienira un sprauslāja kā valzirgs, tad pamanīja savāda izskata pudeles, kas stāvēja peldba­seina malā. Viņš tās noturēja par šampūniem. Neko ļaunu nedomā­dams, Bastiāns no katras pudeles mazliet iepilināja ūdeni. Taču šīs piles bija zaļas, sarkanas un dzeltenas liesmas, kas šaudījās pa baseina virspusi šurpu turpu, un gaisā pacēlās viegli dūmi. Uzvēdīja sveķu un rūgtenu zālīšu smarža.

Beidzot zēns izkāpa no baseina, noslaucījās mīkstos dvieļos, kas bija jau sagatavoti, un atkal apģērbās. Turklāt lampas telpā piepeši it kā nedaudz satumsa. Un tad līdz viņa ausij izlauzās kāda skaņa, -kas lika pārskriet pār muguru aukstām tirpām: brīkšķēja un brakšķēja, it kā liela ledus klints tiktu saspridzināta, un šis troksnis pārvērtās vaidā, kas kļuva arvien klusāks.

Bastiāns klausījās pukstošu sirdi. Viņš atcerējās Graogramāna vārdus, ka nevajagot uztraukties.

Skaņa vairs neatkārtojās. Taču klusums gandrīz vai šķita vēl briesmīgāks. Zēnam gribējās zināt, kas tur noticis!

Bastiāns atvēra guļamistabas durvis un ieskatījās lielajā alā. Sākumā nebija redzamas nekādas pārmaiņas, izņemot to, 1

dega drūmāk un gaisma sāka pulsēt kā sirdspuksti, kas kļūst arvien lēnāki. Lauva joprojām sēdēja tajā pašā pozā uz melnā klinšu bluķa un, likās, paskatījās uz Bastiānu.

— Graogramān!— Bastiāns klusītiņām uzsauca.— Kas šeit no­tiek? Kas tas bija par troksni? Vai tu tas biji?

Lauva neatbildēja un nekustējās, tomēr, kad Bastiāns nāca tam tuvāk, zvērs sekoja viņam ar acīm.

Bastiāns vilcinādamies izstiepa roku, lai noglaudītu krēpes, taču, tiklīdz bija tām pieskāries, viņš izbijies sarāvās. Tās bija cietas un ledus aukstas kā melnā klints. Tāda pati likās Graogramāna seja un ķetnas.

Bastiāns nezināja, ko iesākt. Viņš redzēja, ka lielo durvju melnie akmens spārni lēnām atveras. Tikai nonācis garajā, tumšajā ejā un kāpdams pa kāpnēm augšā, viņš pats sev nesaprašanā vaicāja, ko viņš tur īstenībā ārā var meklēt. Šajā tuksnesī nevarēja būt neviena, kas spētu glābt Graogramān u.

Taču tur vairs nebija tuksnesis!

Naksnīgā tumsa visapkārt sāka kvēlot un spīguļot. Miljoniem sīku augu asniņu sāka dīgt no smilšu graudiņiem, kas tagad atkal bija sēklu graudiņi. Nakts mežs Perelīns bija sācis no jauna augt!

Bastiāns pēkšņi nojauta, ka Graogramāna sastingšanai ar to ir kāds sakars.

Viņš atkal atgriezās alā. Gaisma lampās vēl raustījās, bet ļoti vārgi. Zēns piegāja pie lauvas, apvija rokas ap viņa vareno kaklu un piespieda savu seju pie dzīvnieka purna.

Tagad arī lauvas acis bija melnas un nedzīvas kā klints. Graogra­māns bija pārakmeņojies. Gaismas vēl pēdējo reizi noraustījās, un tad alā kļuva tumšs kā kapā.

Bastiāns rūgti raudāja, un akmens lauvas seja kļuva slapja no viņa > asarām. Visbeidzot zēns saritinājās starp varenajām ķetnām un iemiga.

Lauva ierecas:

—   Ak, kungs! Vai tu pavadīji tā visu nakti?

Bastiāns pieslējās kājās un izberzēja acis. Viņš sēdēja starp lauvas ķetnām, dzīvnieka lielā seja lūkojās uz viņu lejup, izbrīns jautās tā skatienā. Lauvas spalva joprojām vēl bija melna kā klinšu bluķis, uz kura viņš sēdēja, taču acis zvēroja. Alā atkal dega lampas.

—   Ak,— Bastiāns stomījās,— es … es domāju, ka tu esi pārakme- ņojies.