— Viss ir pārvērties,— viņš sacīja.
— Jā, kungs,— lauva atbildēja,— tā ir katru dienu — vienmēr atkal viss ir pārvērties. Līdz šim es nezināju, kāpēc tas tā. Taču tagad tu man esi izstāstījis, ka Perelīns aug no smiltīm, un es varu arī to saprast.
— Bet kā tu pazīsti, ka šī ir tā pati vieta, kas vakar?
— Es to jūtu, tāpat kā es jūtu kādu vietu savā ķermenī. Tuksnesis ir daļa no manis.
Bastiāns nokāpa no Graogramāna muguras un apsēdās olivzaļajā virsotnē. Lauva apmetās zēnam blakus, tagad ari zvērs bija olīvzaļš. Bastiāns atbalstīja zodu rokā un domīgi vērās uz pamali.
— Vai drīkstu tev ko jautāt, Graogramān?— viņš ierunājās pēc ilgas klusēšanas.
— Tavs kalps klausās,— lauva atbildēja.
— Vai tu patiešām šeit esi jau kopš laika gala?
— Kopš laika gala,— Graogramāns apstiprināja.
— Un Goaba tuksnesis — vai arī tas vienmēr jau ir bijis?
— Jā, ari tuksnesis. Kāpēc tu jautā?
Bastiāns bridi padomāja.
— Nesaprotu,— viņš beidzot atzinās.— Es būtu gatavs derēt, ka tas ir tikai kopš vakardienas rīta.
— Kā tu to domā, kungs?
Un tagad Bastiāns izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis, kopš saticis Mēness meitiņu.
— Tas ir tik dīvaini,— zēns nobeidza savu stāstu,— tiklīdz man rodas kāda vēlēšanās, tūliņ notiek kaut kas tāds, kam ir vistiešākais sakars ar šo vēlēšanos, un tā piepildās. Turklāt tā nav mana izdoma, saproti? To es nemaz nespētu. Nekad es nebūtu spējis izgudrot visus tos dažādos nakts augus Perelīnā. Vai Goaba krāsas … vai tevi! Viss ir daudz brīnišķīgāks un īstenāks, nekā es- to būtu varējis iztēloties. Un tomēr — viss uzrodas vienmēr tikai tad, kad es to esmu vēlējies.
— Tas tāpēc, ka tu nēsā rotu AURINU,— lauva sacīja.
— Es nesaprotu kaut ko citu,— Bastiāns mēģināja paskaidrot.
— Vai tas viss uzrodas tikai tad, kad es esmu to vēlējies? Vai ari tas ir bijis jau pirms tam un es to esmu tikai kaut kā uzminējis?
— Abējādi,— Graogramāns sacīja.
— Bet kā tas var būt?— Bastiāns gandrīz nepacietībā iesaucās.
— Tu taču esi šeit, Goaba tuksnesī, jau nezin cik ilgi. Istaba tavā pilī mani gaidījusi jau izsenis. Zobens Sikānda bija man paredzēts jau kopš neatminamiem laikiem — tu pats to sacīji!
— Tā tas ir, kungs.
— Bet es — es esmu Fantāzijā tikai kopš pagājušās nakts! Tātad tas viss nav radies tikai kopš manas ierašanās!
— Kungs,— lauva mierīgi atbildēja,— vai tad tu nezini, ka Fantāzija ir stāstu valstība? Pats stāsts var būt jauns un tomēr vēstīt par senseniem laikiem. Pagātne rodas līdz ar pašu stāstu.
— Tad jau ari Perelīnam vajadzētu būt vienmēr bijušam,— Bastiāns, nezinādams padoma, minēja.
— Tiklīdz tu nosauci to vārdā, kungs,— Graogramāns atbildēja,
— tas pastāvējis kopš seniem laikiem.
— Vai tu gribi sacīt, ka es to esmu radījis? Lauva bridi klusēja, pirms atbildēja:
— To tev var pateikt tikai Bērnišķā ķeizariene. No viņas tu esi visu saņēmis.
Lauva piecēlās.
— Ir laiks, kungs, mums jāatgriežas manā pilī. Saule jau riet, un ceļš ir tāls.
Šajā vakarā Bastiāns palika pie Graogramāna, kas atkal bija apgūlies uz melnā klinšu bluķa. Viņi vairs daudz nerunāja viens ar otru. Bastiāns atnesa sev no guļamistabas, kurā atkal stāvēja zemais galdiņš, it kā nezināms gars ar savu roku būtu to uzklājis, ēdienu un dzērienu. Viņš paēda, sēdēdams uz kāpnēm, kas veda uz klinšu bluķi.
Kad gaisma lampās kļuva tumšāka un sāka pulsēt kā sirdspuksti, kas kļūst arvien lēnāki, viņš piecēlās un, nebilzdams ne vārda, aplika rokas lauvam ap kaklu. Krēpes bija stingras un izskatījās kā sacietējusi lava. Un tad atkal atskanēja šis briesmīgais troksnis, taču Bastiānam vairs nebija baiļu. No jauna viņam saskrēja acīs asaras, šoreiz aiz bēdām par Graogramāna pastāvīgajām ciešanām.
Vēlāk naktī Bastiāns taustīdamies vēlreiz izgāja laukā un ilgu laiku vēroja, kā bez skaņas aug mirdzošie naktsaugi. Tad viņš atgriezās alā un atkal nolikās gulēt starp lauvas ķetnām, kas bija pārakmeņojušās.
Daudzas dienas un naktis viņš ciemojās pie Raibās nāves, un viņi sadraudzējās. Dažu labu stundu tuksnesī abi pavadīja mežonīgās spēlēs. Bastiāns noslēpās starp smilšu kāpām, tomēr Graogramāns viņu vienmēr atrada. Viņi skrēja sacensībās, taču lauva bija tūkstoškārt ātrāks. Viņi pat pa jokam cīkstējās viens ar otru, lauzās un spēkojās — te Bastiāns bija viņam cienīgs pretinieks. Kaut arī tā, protams, bija tikai spēle, Graogramānam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai jaudātu noturēties zēnam pretī. Neviens no abiem nespēja otru uzveikt.
Reiz, kad viņi tā bija plosījušies, Bastiāns, palicis gluži bez elpas, apsēdās un vaicāja:
— Vai es drīkstu palikt pie tevis uz visiem laikiem?
Lauva papurināja krēpes.
— Nē, mans kungs.
— Kāpēc ne?
— Šeit ir tikai dzīvība un nave, tikai Perelīns un Goabs, bet nav nekādu notikumu. Tevi gaida tavs stāsts. Tu nedrīksti palikt šeit.
— Bet es taču netieku prom,— Bastiāns iebilda.— Tuksnesis ir daudz par lielu, lai jzkļūtu no tā laukā. Un tu mani nevari iznest, jo tuksnesis ir vienmēr ap tevi.
