CILVĒKS- AMFĪBIJAALEKSANDRS BELAJEVS ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātniskās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesībām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un romānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medicīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starpplanētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lēciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkojumiem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spārniem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vingrinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingrinājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugurkaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulējis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodarboties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls izdarīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vilcienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Parasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas notiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» autors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski atvēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virsraksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strādāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodarbina daudzu zinātnieku prātus.Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par domas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzīvinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pavadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģinājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnības sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par profesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina medicīnas problēmas.Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu iekarošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālistisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakstnieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ticība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus lidojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pamatlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zinātniekiem strādāt tautas labā.Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zinātniski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau realizēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvākajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomenerģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laikmeta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zinātnei vēl nebija tapis pat par meklējumu.Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fantastikas zelta fondā.Tulkotāja
CILVĒKS-AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
CILVĒKS- AMFĪBIJA
Argentīnas vasara, tveicīga janvāra nakts. Melnā debess kā pieberla ar zvaigznēm. «Medūza» mierīgi stāvēja pie enkura. Nakts klusumu netraucēja ne viļņu šļaksti, ne takelāžas čīkstoņa. Likās, okeāns guļ dziļā miegā.
Uz šonera klāja atdusējās puskailie pēr',u zvejnieki. Noguruši darba un saules svelmē, viņi nemierīgi grozījās smagajā snaudā, šad tad nopūzdamies vai iekliegdamies. Rokas un kājas viņiem nervozi raustījās. Varbūt viņi redzēja sapņos savus ienaidniekus — haizivis. Sais karstajās bezvēja dienās cilvēki tā nogura, ka. beiguši zveju, nespēja pat laivas uzvilkt uz klāja, īstenībā tas gan nebija vajadzigs. Nekas nevēstīja laika pārmaiņu. Laivas palika nakti ūdenī, piestiprinātas pie enkura ķēdes. Rajas nebija iztaisnotas, takelaža vaļīga, neievilktais kllveris tik tikko trīsēja vieglajā vēsmiņā. Viss klājs starp baku un pūpi bija pilns ar pčrleņU kaudzēm, koraļļu atlūzām, virvēm, pie kurām nirēji piesienas, audekla maisiem, kur viņi liek atrastās pērlencs, un tukšam mučelēm.
Pie bezanmasta bija novietota liela muca ar dzeramo ūdeni un pieķēdētu dzelzs kausiņu. Pie mucas uz klāja rēgojas tumšs plankums, kur bija izlijis ūdens.
Laiku pa laikam te viens, te otrs pērleņu zvejnieks piecēlās, snauda grīļodamies, un. kāpdams gulošajiem uz rokām un kājām, steberēja pie ūdens mucas. Neatdarījis acu, viņš izdzēra kausu ūdens un pakrita, kur gadījās, it kā būtu iedzēris nevis ūdeni, bet tīru spirtu. Zvejniekus mocīja slāpes: no rītiem pirms darba bīstami ēst — cilvēkam ūdenī jāiztur pārāk liels spiediens, tāpēc viņi strādāja visu dienu bez ēšanas, kamēr ūdeni neko vairs nevarēja saredzēt. Eda tikai pirms gulēt ieša nas, un parastais uzturs bija salīta gaļa.
Nakti stāvēja sardzē indiānis Baltazars. Viņš bija kapteiņa Pedro Zuritas, šonera «Medūza» īpašnieka tuvākais palīgs.
Jaunība Baltazaru bija daudzinājuši kā izveicīgu pērļu zvejnieku: viņš varēja uzturēties zem ūdens deviņdesmit un pat simt sekundes, divkārt pārsniedzot parasto normu.
— Kāpēc? Tāpēc, ka tolaik prata mācīt un mācīšanu saka jau no bērnu dienām, — Baltazars mēdza stāstīt jaunajiem zvejniekiem. — Es vēl biju knauķis, gadus desmit vecs, kad tēvs mani nodeva mācībā pie Hozē. Viņam bija divpadsmit šādi mācekļi. Hozē mūs mācīja tā: iemet ūdenī baltu akmentiņu vai gliemežvāku un pavēl: «Lec pakaļ un dabū rokā!» Un katru nākamo reizi met dzi|āk. Kas neprot sameklēt, to noper ar pletni vai lini un iesviež ūdeni ka šuneli. «Meklē vēl!» Tā viņš iemācīja mūs nirt. Pēc tam sāka pieradināt ilgāk uzturēties zem ūdens. Vecs, pieredzējis zvejnieks nolaižas dibenā un piesien pie enkura ķēdes grozu vai tīklu. Tad mēs ienirstam un ūdenī atsienam to vaļā. Kamēr nav atraisīts, tikmēr augšā nav ko rādīties. Ja kāds parādas — dabū ar pletni vai līni. Sita mūs bez žēlastības. Retais tikai to izturēja. Taču es kļuvu pirmais pērļu zvejnieks visā apvidū. Labi pelnīju.
Kļuvis vecs, Baltazars pameta bīstamo pēr|u zvejnieka darbu. Viņa kreiso kāju bija sakropļojuši haizivs zobi, sānus nobrāzusi enkura ķēde. Buenosairesā viņam piederēja neliels veikaliņš, kur viņš tirgojās ar pērlēm. kora|Jiem, gliemežnīcām un dažādiem jūras retumiem. Taču krastā viņš garlaikojās un tāpēc bieži vien devās pērļu zvejā. Uzņēmēji viņu augstu vērtēja. Neviens labāk par Baltazaru nepazina Laplatas līci, ta piekrasti un tās vietas, kur iegūstamas pērlenes. Pērļu zvejnieki viņu cienīja. Viņš prata iztapt visiem — ir nirējiem, ir viņu darba devējiem.
Jaunajiem zvejniekiem viņš mācīja visus amata noslēpumus: kā aizturēt elpu, kā atsist haizivs uzbrukumu un — ja bija labā omā — kā noslēpt no saimnieka dārgu pērli.
Uzņēmēji, šoneru īpašnieki, savukārt cienīja Baltazaru tapec, ka viņš prata ar vienu acu uzmetienu nekļūdīgi noteikt pēries cenu un aši atlasīt vērtīgākās pērles saimnieka labā.
Tāpēc šoneru īpašnieki labprat ņēma viņu līdzi braucienos kā palīgu un padomdevēju.
Baltazars sēdēja uz mučeles un laiski sniēķēia resnu cigāru. Pie masta piekārtais lukturis meta gaismu uz viņa sejas. Tā bija garena, bez izspīlētiem vaigu kauliem, ar pareizu degunu un lielām, skaistām acīm — araukāņa
Kad pērles bija izlasītas, pašus lielākos pērleņu vākus atgādāja uz «Medūzu». Zurita bija labs aprēķinātājs: tukšās pērlenes viņš pārdeva fabrikām, kuras no vākiem taisīja pogas.
