Taču vislielākais brīnums bija tas, ka pašu «velnu» neviens nebija redzējis. Neviens nevarēja aprakstīt, kāda izskatās št noslēpumainā būtne. Protams, gadījās ari visādi «aculiecinieki», kas apveltīja «velnu» ar ragainu galvu, aža bārdu, lauvas ķetnām un zivs asti vai attēloja viņu ka milzīgu, ragainu krupi ar cilvēka kājām. Buenosairesas valdības ierēdņi sakumā nepievērsa uzmanības šiem nostāstiem un avīžu ziņām, uzskatīdami visu par veiklu izdomu. Tomēr nemiers, galvenokārt zvejnieku vidū, aizvien pieauga. Daudzi zvejnieki neiedrošinājās doties jūrā. Lomi samazinājās, un iedzīvotājiem sāka aptrūkt zivju. Tad vietējās varas orgāni nolēma izmeklēt šo atgadījumu. Piekrastes policijas apsardze izsūtīja vairākus tvaika kuterus un motorlaivas gar iīča krastu ar pavēli «aizturēt nepazistamo personu, kas ce| nemieru un paniku piekrastes iedzīvotājos».
Policija drasāja pa Laplatas līci un piekrasti divas nedēļas, aizturēja vairākus indiāņus par ļaunprātīgu, nepatiesu baumu izplatīšanu, taču «velns» joprojām palika nenotverams.
Policijas priekšnieks publicēja oficiālu paziņojumu, ka nekāda «velna» nav. ka to izdomājuši neizglītoti ļaudis, kuri jau aizturēti un saņems pelnīto sodu. un centās pārliecināt zvejniekus, lai netic baumām un stājas pie zvejas.
Uz zināmu laika sprīdi tas palidzēja, tomēr «velna» joki nebeidzās.
Kādu nakti selgā aizbraukušos zvejniekus uzmodināja blējošs kazlēns, kurš nezin kā bija gadījies uz viņu barkasa. Citiem zvejniekiem bija sagraizīti krastā iz
vilktie tikli. žurnālisti. iepriecināti, ka «velns» atkal parādījies, gaidīja, kā nu to izskaidros zinātnieki. Tie nelikās ilgi lūgties. Viņi domāja, ka okeānā nevar būt zinātnei nepazīstams jūras briesmonis, kas turklāt rīkojas tā. kā spētu rīkoties vienīgi cilvēks. «Cits stāvoklis būtu.» viņi rakstīja, «ja šāda būtne parādītos maz izpētītas okeāna dzīlēs.» Tomēr arī tad zinātnieki negribēja pie]aut hipotēzi, ka tāda būtne spētu rīkoties sapratīgi. Zinātnieku vairums bija vienos uzskatos ar policijas priekšnieku, proti, ka viss notikušais ir tikai kāda pargalvja joki.
Visi zinātnieki gan tā nedomāja. Citi atsaucās uz slaveno vācu naturālistu Konrādu Hesnerukurš aprakstījis jūras jaunavu, jūras velnu, jūras mūku un jūras bīskapu.
«Galu galā daudz kas no tā. ko rakstīja seno un viduslaiku zinātnieki, ir attaisnojies, lai gan jaunlaiku zinātne negribēja atzīt šīs vecās mācības. Dieva radīšanas spējas ir neizsmeļamas, un mums, zinātniekiem, vairak neka jebkuram citam klājas būt pazemīgiem un piesardzīgiem savos slēdzienos.» — tā rakstīja daži veci zinātnieki.
īstenībā gan būtu nepareizi nosaukt šos pazemīgos un piesardzigos vīrus par zinātniekiem. Viņi vairāk ticēja brīnumiem nekā zinātnei, un viņu lekcijas atgādināja svētrunas.
Beidzot strīda atrisināšanai nolēma sūtīt zinātnisku ekspedīciju.
Ekspedīcijas locekļiem nelaimējās sastapties ar «velnu», toties viņi uzzināja daudz jauna par «nezināmo personu» (vecie zinātnieki gan uzstājās, ka vārds «persona» aizvietojams ar vārdu «būtne»). Avīzēs publicētajā ziņojuma ekspedīcijas locekli rakstija:
«1. Dažās vietās smilšu seklos mēs pamanījām šaurus cilvēka kājas nospiedumus. Pēdas nāca no jūras puses un veda atpaka] uz turieni. Tās varēja atstat cilvēks. kas piebraucis pie krasta ar laivu.
17
mc ja naturālistus. (Aut.)
2. Apskatītajiem tikliem ir plīsumi, ko varēja radīt saduršanās ar asu, griezīgu priekšmetu. Iespējams, ka tīkli aizķērušies aiz smailām zemūdens klintīm vai nogrimušu kuģu dzelzs atlauzām un tādējādi saplīsuši.
3. Pēc aculiecinieku nostāstiem, delfīns, ko vētra izmetusi krastā krietnu gabalu no ūdens, nakti ticis ievilkts jūrā, pie kam smiltis redzētas cilvēka kāju un ari garu nagu atstātas pēdas. Ir zināms, ka delfīni, medīdami zivis, palīdz zvejniekiem, sadzīdaml tās sēkļos, tāpēc zvejnieki bieži paglābj delfīnus no nelaimes. Švīkas smiltis varēja ievilkt cilvēka pirksti, bet Iztēle uztvēra tās kā nagu zīmes.
4. Kazlēnu varēja atvest laivā un uzmest uz kuģa kads jokupēteris.»
Zinātnieki atrada arī citus, tikpat vienkāršus Iemeslus, lai izskaidrotu «velna» atstātās zīmes.
IJn tomēr šie Izskaidrojumi nespēja visus apmierināt. Pat starp zinātniekiem atradās tādi, kuriem tie šķilas apšaubāmi. Kā varēja pats veiklākais un neatlaidīgākais joku dzinējs izdarīt tādus trikus, palikdams tik ilgu laiku nenotverts? Taču galvenais, ko zinātnieki noklusēja savā ziņojumā, bija tas, ka «velns», kā tika konstatēts. veica savus trikus isā laika sprīdī dažādās vietās, kas atradās krietni tālu cita no citas. Vai nu «velns» prata peldēt nedzirdētā ātrumā, vai tam bija kādi sevišķi pielāgojumi, vai, beidzot, «velns» nebija viens, bet vairāki. Tadā gadījumā joki kļuva vēl nesaprotamāki un draudošāki.
Pedro Zurita pārcilāja to visu domās, nepārtraukti soļodams pa kajiti.
