Viņi piejāja pie galvenās ieejas. Pīters, nolēcis no zirga, palīdzēja savai līgavai izkāpt no segliem. Sastājusies pienācīgā kārtībā, procesija, kuras priekšgalā soļoja baznīcas kalpotāji ar zižļiem, iegāja majestātiskajā celtnē. Margareta šajā katedrālē vēl nekad nebija bijusi un nekad vairāk to neredzēja, taču tā palika viņai atmiņā dzīvi un spilgti uz visu mūžu. Stingais vēsums un pēkšņā puskrēsla pēc saules spožuma, septiņi milzīgie jomi jeb ailes, kas aizstiepās bezgalībā pa labi un pa kreisi, skatienam gaistošās jumta velves, pret kurām kā milzīgi koki pret debesīm cita aiz citas augšup tiecās kolonnas, drūmās ēnas, šķeltas gaismas strēlēm no augstajiem, šaurajiem logiem, altāru zaigojošais zelts, dziedāto psalmu skaņas, mirušo kapenes — tas viss valdonīgi apņēma viņu, saviļņoja prātu un iespiedās uz laiku laikiem neizdzēšamā atmiņā.
Lēnām viņi devās uz priekšu garām korim un tuvojās katedrāles centrālās kapelas lielā altāra pakāpieniem. Seit, starp kori un altāri, bija sapulcējusies draudze jo kuplā skaitā, un pašā priekšā pa labi goda krēslos plecu pie pleca sēdēja viņu majestātes Spānijas karalis un karaliene, kas bija nolēmuši pagodināt šo ceremoniju ar savu klātbūtni. Vēl vairāk: kad pienāca līgava, karaliene Isabella, parādīdama īpašu žēlsirdību, piecēlās no savas vietas un, paliekusies uz priekšu, noskūpstīja viņu uz vaiga. Koris dziedāja, svinīgi skanēja mūzika. Tā bija varen spoža izrāde — šīs viņas laulības, kas notika varbūt pašā slavenākajā Eiropas dievnamā. Taču Margareta, raudzīdamās uz mirdzošajās sutanās tērptajiem bīskapiem un garīdzniekiem, kas bija te sapulcēti viņai par godu un slīdēja šurpu turpu noslēpumainajās laulību rituāla izdarībās, domāja par citu tikpat svinīgu ceremoniju, kas notiks rīt Seviljas lielākajā laukumā, kur šie paši augstie baznīcas vīri saviem līdzcilvēkiem — varbūt arī viņas tēvam — pasludinās nežēlīgo spriedumu tikt salaulātiem ar liesmām.
Plecu pie pleca līgava un līgavainis nometās ceļos greznā altāra priekšā, vīraka dūmu mākulīšiem uzvirmojot augšup no kvēpināmajiem traukiem un izgaistot krēslainajās velvēs, tāpat kā rītdienas upuru dūmi pacelsies augšup un izgaisīs debesīs. Nu viņi tiek salaulāti, beidzot Pīters ir Margaretas vīrs, ko viņa ieguvusi pēc tik daudzām briesmām, lai varbūt atkal pazaudētu, pirms vēl pār zemi satumsīs vakars. Garīdznieki skandēja psalmus, grezni tērptais bīskaps noliecās pār viņiem un nomurmināja laulību ceremoniāla vārdus, Margaretai pirkstā tika uzmaukts gredzens, jaunlaulātie deva uzticības zvērestu, saņēma svētību un bija vīrs un sieva, līdz nāve tos šķirs — nāve, kas stāvēja viņiem tik tuvu šai dzīves piepildījuma stundā. Tad viņi abi, grēkus izsūdzējuši jau no paša rīta, palika vieni uz ceļiem altāra priekšā un baudīja svēto vakarēdienu, vienu noslēpumainu rituālu apzīmogodami ar otru tādu pašu.
Viss bija galā. Piecēlušies kājās, Pīters un Margareta pagriezās un roku rokā brīdi palika stāvam, kamēr koris saldās balsīs dziedāja brīnumjauku melodiju. Margareta pārlaida acis draudzei un pēkšņi ieraudzīja Moreljas melnīgsnējo seju. Viņš stāvēja mazliet atstatu no pārējiem savu pavadoņu vidū un vēroja Margaretu. Tad marķīzs pienāca klāt un, zemu paklanījies, čukstēja viņai:
— Mēs spēlējam dīvainu spēli, lēdij Margaret, un es sev jautāju: kā tā beigsies? Vai es šovakar būšu miris, vai jūs būsiet atraitne? Un kur sākās šī spēle? Ne šeit, es domāju. Un kur, ak, kur gan šīs sēklas, ko mēs sējam, nesīs augļus? Nedomājiet par mani pārāk ļauni, jo es jūs mīlēju, bet jūs mani ne.
Un, atkal paklanījies, vispirms Margaretai, tad Pīteram, Morelja devās projām, nepievērsdams uzmanību Betijai, kas stāvēja turpat blakus, vērdamās viņā ar savām lielajām acīm, it kā arī viņa minētu, kāds būs šās spēles iznākums.
