Tad Morelju, kas vēl arvien bija nesamaņā, viņa pavadoņi aiznesa projām, un Betija savā asinīm notraipītajā tērpā viņu pavadīja, soļodama līdzās. Pīteram pieveda klāt viņa zirgu, un, kaut arī ievainots, viņš uzlēca seglos un aulēkšos apjāja visapkārt arēnai, skanot tādai aplausu vētrai, kādu šī vieta vēl nebija piedzīvojusi. Tad, pacēlis sveicienā zobenu, viņš kopā ar saviem pavadoņiem pēkšņi nozuda vārtos, pa kuriem pirmīt bija iejājis.
Tik neparasti beidzās šī divkauja, kas vēlāk ieguva apzīmējumu «Ērgļa un angļu piekūna cīniņš».
Bija vakars. Pīters, vārgs no asiņu zaudējuma, tikko spēdams pakustēties, atvadījās no viņu majestātēm Spānijas valdniekiem. Tie apveltīja Pīteru ar daudziem laipniem vārdiem, nosauca par bruņniecības ziedu un piedāvāja viņam augstu stāvokli, ja viņš vēlētos stāties to dienestā. Bet Pīters pateicās un sacīja «nē», jo bija Spānijā pārāk daudz cietis, lai paliktu dzīvot šai zemē. Tad karalis un karaliene noskūpstīja viņa sievu, daiļo Margaretu, kas kļāvās pie sava ievainotā vīra kā efeja pie ozola, pat ne uz mirkli negribēdama šķirties no dārgā cilvēka, kuru gandrīz vairs nebija cerējusi apskaut dzīvu. Jā, viņu majestātes noskūpstīja Margaretu, un karaliene, noņēmusi no sava kakla dārgu rotu, aplika to viņai kā atvadu dāvanu un novēlēja būt laimīgai ar tādu drošsirdīgu vīru.
— Ak, jūsu majestāte! — Margareta sacīja, tumšajām acīm pie- riešoties ar asarām. — Kā es varu būt laimīga, ja man jādomā par rītdienu?
Isabellas vaigs sastinga, un viņa atbildēja:
— Donja Margareta Brouma, esiet pateicīga par to, ko šī diena jums devusi, un nezūdieties par rītdienu un to, ko tā taisnīgi atņems. Tagad ejiet, un lai dievs stāv jums abiem klāt!
Pīters ar Margaretu devās projām, un mazais pulciņš angļu jūrnieku, kas, ietinušies spāņu apmetņos, bija sēdējuši amfiteātrī, smagi pūtuši, kad ērglis uzbruka, un gavilējuši, kad piekūns uzvarēja, tumsas aizsegā aizveda vai drīzāk gan aiznesa Pīteru uz laivu turpat netālu no Plaza de Toros. Viņi iekāpa laivā neviena nepamanīti, jo publika un pat Pītera pavadoņi domāja, ka viņš ar sievu atgriezies pilī, kā bija teicies darīt. Tiklīdz viņi sasniedza «Margaretu», tā pacēla enkuru, it kā dotos projām, un patiešām arī pabrauca gabaliņu lejup pa straumi, taču aiz upes līkuma atkal noenkurojās un palika tur pa nakti.
Smaga bija šī nakts, un tajā neatradās vietas mīlestībai un mīlētāju maigumam. Vai gan par to varēja domāt Pīters un Margareta, kas bija pagalam nomocījušies šaubās un bailēs, dienā pārdzīvojuši tādus šausmu brīžus un tādu neizsakāmu prieku? Turklāt Pītera ievainojums bija smags un dziļš, kaut ari viņa vairogs bija mazinājis Moreljas cirtiena spēku un zobena gals laimīgā kārtā trāpījis plecā tā, ka nebija skartas artērijas vai kauls. Tomēr Pīters bija zaudējis daudz asiņu, un kapteinis Smits, kurš izrādījās labāks ķfrurgs, nekā varētu domāt, spriežot pēc viņa raupjajām rokām, atrada par vajadzīgu brūci izmazgāt ar spirtu, kaut arī tas sagādāja Pīteram sāpes, un aizšūt ar zīdu.T^īteram bija arī lieli zilumi uz roku dilbiem un gurniem, turklāt, krītot no baltā zirga kopā ar Morelju, sasista mugura.
Lielāko nakts daļu spēkus zaudējušais Pīters pavadīja pusmiegā, pusnomodā, un, kad uzlēca saule, viņš, ar pūlēm piecēlies no savas guļvietas, tik vien spēja kā nomesties ceļos līdzās Marga- retai un piebiedroties viņas lūgšanām, lai tēvs tiktu izglābts no nežēlīgo Spānijas garīdznieku rokām.
Pa nakti kapteinis Smits, izmantodams paisumu, bija atvedis savu kuģi atpakaļ un noenkurojis Pītera norādītajā vietā aiz pamestajiem vrakiem, pie tam iepriekš ar gudru ziņu licis aizkrāsot tā vārdu «Margareta» un uzkrāsot citu — «Santa Maria». Tā sauca apmēram tāda paša lieluma un veida burinieku, kuru, kā tika dzirdēts, gaidīja ienākam ostā. Vai nu tādēļ, vai tāpēc, ka tajā laikā upē bija daudz kuģu, neviens no ostas dienestniekiem neievēroja viņu atgriešanos vai, ja arī kāds ievēroja, neuzskatīja to par tik svarīgu notikumu, lai ziņotu priekšniecībai. Tik tālu viss gāja labi.
Pec Enrikes vārdiem, ko apstiprināja citur dabūtās ziņas, lielajai «Ticības akta» procesijai vajadzēja iznākt krastmalā ap pulksten astoņiem, kādus simt jardus virzīties pa to un tad iegriezties ielā, kas veda uz jau sagatavoto laukumu, kur tiks nolasīts sprediķis, noturēta mesa un «šķīstītie» ķeceri ieslodzīti būros, lai vestu sadedzināšanai uz Kvemadero.
Sešos no rīta Smits iesauca kajītē tos divpadsmit vīrus, ko bija izraudzījies sev par palīgiem. Pīters Margaretas klātbūtnē siki izstāstīja jūrniekiem rīcības plānu un Džona Kastela un viņa meitas lēdijas Margaretas vārdā lūdza viņus uzņemties šo risku un nežēlot pūliņu, lai glābtu no tik šausmīgas nāves savu saimnieku, ko viņi mīl un godā.
