—   Kā tas citkārt ir izdarīts? Ferdinands nav visu mīlēts vald­nieks. Man ir daudz draugu, kas atceras, ka manu tēvu noindēja viņa un Ferdinanda tēvs. Viņš bija tā vecākais dēls. Mana māte bija mauru princese, un, ja es, kas tagad dzīvoju mauru vidū kā "Spānijas karaļa sūtnis, aicinātu viņu zobenus palīgā savējam… Un ir jau arī vēl citi ceļi. Bet patlaban es runāju tādus vārdus, kādus vēl nekad neesmu laidis pār lūpām. Ja tie nāktu zināmi, man būtu jāsamaksā ar savu galvu. Lai tas ir pierādījums, cik ļoti es jums uzticos.

—   Pateicos jums, senjor, par uzticību, taču man šķiet, ka šis tronis atrodas augsta kalna smailē, kurā ir bīstami kāpt, un es labāk palikšu drošībā ielejā.

—   Jūs nevilina slava un greznība, — d'Agilars turpināja kais­līgā, lūdzošā balsī, — bet vai mīlestība nespēj jūs aizkustināt? Ak, jūs tiktu dievināta kā neviena sieviete zemes virsū. Zvēru, jūsu acīs ir uguns, kas aizdedzinājusi manu sirdi, tā deg dienu un nakti, un nekas nespēj šīs liesmas apdzēst. Jūsu balss man skan kā saldākā mūzika, jūsu mati saista mani pie jums ciešāk nekā •cietumnieka važas, un, kad redzu jūs staigājam, man šķiet, ka uz zemes nokāpusi Venēra. Vēl vairāk — jūsu prāts ir tikpat skaidrs un cēls kā jūsu skaistums, un ar tā palīdzību es spētu pacelties šīs pasaules visdižākos augstumos un iemantot cēlu troni debesīs. Es, mīlu jūs, mana vienīgā, mana daijā Margareta! Jūsu dēj visas citas., sievietes manās acīs ir kļuvušas zemas un nīstamas. Redziet, cik liela ir mana mīlestība — tās vārdā es, viens no pirmajiem Spā­nijas grandierti, zemojos jūsu priekšā! — un d'Agikars piepeši no­metās ceļos pie Margaretas kājām un, pacēlis viņas tērpa malu,., piespieda to pie lūpām.

Margareta pavērās lejup viņā, un dusmas, kas bija uzvirmojušas, sirdī, noplaka; līdz ar tām izgaisa arī bailes. Sis vīrietis visā no­pietnībā bija viņā iemīlējies, par to varēja nešaubīties. Roka, kas turēja tērpa malu, trīcēja kā apšu lapa, seja bija nobālusi pelnu pelēka, un tumšajās acīs vīdēja asaras. Kādēļ lai viņa baidītos no, cilvēka, kas bija tai padevīgs kā vergs?

—   Senjor, — Margareta ļoti maigi sacīja, — piecelieties, es jūs. lūdzu! Neizšķiediet savas mīlestības jūtas sievietei, kas nejauši saistījusi jūsu uzmanību, bet nepavisam nav tās cienīga un pieder pie daudz zemākas kārtas nekā jūs, pie tam nevar atbildēt uz jūsu jūtām. Es esmu jau saderināta, senjor. Tādēļ izmetiet mani no prāta un atrodiet sev citu mīlamu sievieti.

D'Agilars piecēlās un nostājās viņas priekšā.

—   Saderināta! — viņš iesaucās. — Es to jau zināju. Nē, es ne­teikšu neko sliktu par šo cilvēku. Nonievāt to, kas laimīgāks, ir nožēlojami. Bet kas par to, ka jūs esat saderināta? Jūs varētu būt pat salaulāta, tik un tā es tiektos pēc jums, jo citādi nespēju. Zemākas kārtas? Jūs paceļaties pār mani tik augstu kā zvaigzne- un, šķiet, esat tikpat grūti aizsniedzama. Atrast citu mīļoto? At­zīstos jums, lēdij, man ir piederējušas daudzas sievietes, jo ne visas ir tik nepieejamas kā jūs, un es ienīstu ikvienu no tām. Tikai pēc jums es alkstu un alkšu, līdz savai nāves stundai, un es iegūšu jūs vai miršu. Nē, es nemiršu, iekams jūs nebūsiet mana. Nebaidie­ties, es nenogalināšu jūsu līgavaini. Tas varētu notikt vienīgi tad,, ja mēs sastaptos godīgā cīņā. Es nemēģināšu jūs ar varu pakļaut sev, ja man būtu tāda izdevība, bet gaidīšu to brīdi, kad jūsu pašas, lūpas man teiks: es vēlos jūs par savu vīru. Zvēru to pie Kristus, kas miris mūsu dēļ. Zvēru, ka, atmetis ar roku visam pārējam, es savas dienas veltīšu šim vienīgajam mērķim. Un, ja gadījumā jums būtu lemts šķirties no šīs pasaules pirms manis, es sekošu jums līdz pašiem nāves vārtiem un tur jūs ieslēgšu savās skavās.

Tagad Margaretā atkal pamodās bailes. Sā cilvēka kaisle bija briesmīga, un tomēr tajā jautās diženums. Pīters ar viņu nekad nebija tā runājis.

—       Senjor, — viņa gandrīz lūdzoši sacīja, — mirušās vairs ne- der par līgavām. Pietiek šādu pārspīlētu fantāzijas lidojumu, kurus acīmredzot rosina jūsu austrumnieku asinis.

—   Tādas ir ari jūsējās, jo jūs esat pa pusei ebrejiete, tāpēc jums gan vajadzētu tos saprast.

—   Varbūt es ari saprotu, varbūt jūsu vārdi man ( šķiet savā veidā diženi, jā, pat cildeni un apbrīnojami, ja vien var būt cildeni tiek­ties iegūt cita vīrieša izredzēto. Bet, senjor, es esmu viņa saderināta līgava un ar visu miesu un dvēseli piederu viņam. Es neņemšu atpakaļ doto vārdu un nepametīšu viņu ar salauztu sirdi, lai pati iegūtu pasaules godību. Senjor, vēlreiz es lūdzu jūs: ļaujiet šai nabaga jaunavai iet savu necilo dzīves ceļu, kādu tā izvēlējusies, un aizmirstiet viņu.

Перейти на страницу:

Похожие книги