Atgūlies Pīters iedomājās, ka tieši šajā stundā viņam būtu vajadzējis atrasties baznīcā, lai salaulātos ar savu līgavu Margaretu, kas tagad bija spānieša varā, un, rūgtuma pilns, kaisli zvērēja atriebties d'Agilaram par visu šo kaunu un ciešanām. Ja Pītera ienaidnieks šobrīd būtu redzējis viņa seju, tas laikam gan būtu nobijies, jo Pīters Broums bija bīstams pretinieks un viņa sirds piedošanas nepazina, turklāt nodarītā pārestība bija viņu dziļi apvainojusi.
Četras dienas pieturējās labs ceļavējš, un viņi pilnās burās traucās lejup pa Lamanšu, cerēdami ieraudzīt spāniešus, bet «San Antonio» bija ātra divsimtpiecdesmittonnīga karavela ar četriem mastiem un daudzām burām, turpretī «Margaretai», kas gan ari skaitījās ātrs kuģis, bija tikai divi masti, tādēļ panākt «San Antonio» tā nespēja. Vai arī varbūt viņi jūras plašumos bija to pazaudējuši.
Ceturtjs dienas pievakarē, kad *Margareta» bija pabraukuši garām Lizardam un vieglajā vējā tik tikko slīdēja uz priekšu, novērotājs ziņoja, ka tālumā redzams bezvējā iekļuvis kuģis. Pīters, kam bija vanaga acis, uzkāpa mastā palūkoties un drīz vien uzsauca lejā stāvošajiem, ka, spriežot pēc apveida un takelāžas, ta varētu būt spāniešu karavela, taču droši apgalvot viņš to neņēmās, jo nebija «San Antonio» nekad redzējis. Tad ari kapteinis Smits uzkāpa mastā un, pēc dažām minūtēm atgriezies lejā, pavēstīja, ka tas neapšaubāmi ir «San Antonio».
Nu uz «Margaretas» sākās liela rosība. Priecīgi satraukti, vīri sameklēja savus zobenus un garos vai krusta lokus, kuru uz kuģa bija papilnam. Bombardu jeb lielgabalu gan viņiem nebija, jo uz tirdzniecības kuģiem tie tolaik vēl bija retums. Plāns bija šāds: piebraukt līdzās karavelai, izdarīt abordāžu un ar kauju atbrīvot Margaretu. Tā rīkodamies, viņi gan riskēja izpelnīties karaļa dusmas, jo tam divu angļu sieviešu nolaupīšana droši vien liktos sīkums, taču citas iespējas nebija.
Pusstundas laikā viss bija sagatavots, un Pīters, staigādams pa klāju šurpu turpu, izskatījās tik laimīgs kā vēl nekad kopš aizjāša- nas uz Dedemu. Vieglais vējš joprojām pieturējās, taču «San Antonio» šķita pilnīgi nekustīgs, un «Margareta» palēnām slīdēja tam tuvāk, līdz atradās vairs tikai pusjūdzes attālumā. Tad vējš pilnīgi norima, un nu stāvēja abi kuģi. Tomēr paisuma spēks vai kāda zemūdens straume tos pamazītiņām nesa vienu pretī otram, un, kad pienāca vakars, tos šķīra ne vairāk kā četrsimt soļu. Angļi ļoti cerēja, ka vēl pirms rīta kuģi atradīsies līdzās un viņi mēness gaismā varēs uzsākt kauju.
Taču tam nebija lemts notikt. Ap pulksten deviņiem debesis pārklājās ar bieziem mākoņiem un no krasta puses sāka pūst stiprs vējš. Kad beidzot atausa rīts, no «San Antonio» bija redzami vairs tikai topmasti, kas izslējās tālumā pār jūru, karavelai aši traucoties uz dienvidiem. Un divas garas nedēļas viņi to vairs ne acīs nemanīja.
Biskaja līcī vēji visu laiku bija ļoti lēni un mainīgi, bet, kad viņi beidzot bija tikuši garām Finistera zemesragam, sāka pūst spēcīgs ziemeļaustrenis, kas «Margareta» strauji nesa uz priekšu. Otrās dienas vakarā, kad rietēja saule, viņi, izbraukuši no miglas un lietus joslas, piepeši nepilnu jūdzi sev priekšā ieraudzīja «San Antonio» un kļuva varen priecīgi, jo nu zināja, ka tas nav iegriezies kādā Spānijas ziemeļu ostā. Kaut gan d'Agilara kuģim bija jādodas uz Kadisu, angļi baidījās, ka viltīgais spānietis var viņus apmānīt. Drīz atkal sāka līt, un «San Antonio» pagaisa viņu skatieniem.
Braucot gar Portugāles piekrasti, laiks kļuva ar katru dienu sliktāks, un, kad «Margareta» sasniedza Svētā Vinsenta ragu un uzņēma kursu uz Kadisu, trakoja jau īsta vētra. Nu viņi trešoreiz, ieraudzīja «San Antonio», kas, cīnīdamies ar viļņiem, zēģelēja uz priekšu. No šā brīža līdz pat ceļojuma beigām tas palika «Margaretas» ļaužu redzes lokā. Nākamajā dienā viņi karavelu gandrīz jau panāca, jo tā grasījās iebraukt Kadisas ostā, taču, pazaudējusi vēja brāzmās vienu mastu un baidīdamās, ka «Margareta», kam šī vētra piešķīra lielāku ātrumu, to apsteigs, mainīja kursu un devās uz Gibraltara šaurumu.
Sekojot karavelai nepilnas jūdzes attālumā, «Margareta» pabrauca garām Tarifas zemesragam, kuram iepretim jau bija redzams Āfrikas krasts, garām Alhesirasas līcim, kur spānieši nemaz nemēģināja sasniegt ostu, tad garām Gibraltara vecajām, pelēkajām klintīm, kur dega signālugunis, un, tumsai iestājoties, iepeldēja Vidusjūrā.
