— Es nekā nevaru redzēt, — pēc brītiņa viņš sacīja. — Migla ir pārāk bieza. Bet man šķiet, ka mēs atrodamies tuvu krastam. Palīdziet man! Mēģināsim atrast kaut ko ēdamu. Es jūtos vārgs.
Kastels piecēlās, izstaipīja notirpušos locekļus un, piegājis pie Pītera, aplika savu veselo roku viņam ap vidukli. Atbalstīdams viņš to veda uz kuģa pakaļgalu, kur vajadzēja būt galvenajai kajītei. Viņi to atrada un iegāja iekšā. Tā bija neliela, bet labi iekārtota telpa, ar kokā grieztu krucifiksu pie gala sienas. Gabals sālītas gaļas un daži cieti kviešu plāceņi, kādus jūrnieki ņem līdzi ceļā, nokrituši no galda, gulēja uz grīdas; virs galda iekārtā plauktā stāvēja vīna un ūdens baloni. Kastels sameklēja raga kausu un, piepildījis ar vīnu, pasniedza Pīteram. Pīters to kāri izdzēra un padeva atpakaļ. Arī pats Kastels iestiprinājās ar vīnu. Pēc tam viņi ar nažiem nogrieza prāvas gaļas šķēles un aši notiesāja, kaut arī Pīteram savainotās galvas un kakla dēļ bija grūti ēst. Tad viņi vēl .iedzēra vīnu un, juzdamies mazliet mundrāki, atstāja kajīti.
Migla vēl arvien bija tik bieza, ka viņi nekā nevarēja saskatīt, tādēļ iegāja sadragātajā kajītē, kur bija mitinājušās Margareta ar Betiju, apsēdās uz viņu guļvietas un gaidīja. Pīters ievēroja, ka šī kajīte iekārtota ļoti grezni, it kā būtu domāta augstai dāmai. Pat trauki bija no sudraba, un skapī karājās krāšņi tērpi. Te bija arī dažas ar roku rakstītas grāmatas. Uz vienas no ārējām lapām Margareta bija uzrakstījusi savas piezīmes un pašsacerētu lūgšanu, kurā lūdzās, lai debesis viņu pasargātu, lai Pīters un tēvs paliktu dzīvi un uzzinātu patiesību par notikušo, lai svētie būtu labvēlīgi, atbrīvotu viņu un ļautu viņiem visiem atkal būt kopā. So grāmatu Pīters pabāza sev zem kamzoļa, lai kādreiz vēlāk rūpīgāk papētītu.
Piepeši parādījās saule, paceldamās austrumos pāri kalniem, kas viņus ielenca. Izgājuši no kajītes, Kastels un Pīters uzkāpa uz fokmasta platformas un palūkojās apkārt. Viņi atradās cietzemes apņemtā līci, ne tālāk kā simt jardu no krasta. Piesējuši virves galā dzelzs gabalu un iesvieduši to jūrā, viņi konstatēja, ka kuģis guļ uz zemūdens klints un pie tā priekšgala dziļums ir tikai četras pēdas. To noskaidrojuši, viņi nolēma brist uz malu, taču vispirms atgriezās lielajā kajītē, sameklēja ādas maisu un piebāza to ar gaļu un vīnu. Tad viņiem vēl ienāca prātā uzmeklēt d'Agilara kajīti. Tā atradās starp klājiem. Tur viņi uzgāja naudas lādi, ko izdevās atlauzt ar dzelzs stieni.
Lādē bija prāvs zelta naudas krājums, acīmredzot kuģa komandas algošanai, un arī dažas dārglietas. Tās viņi neaiztika, bet naudu sadalīja un noglabāja pie sevis, jo tā varēja lieti noderēt, ja viņi sveiki tiktu malā. Tad viņi viens otram izmazgāja un pārsēja brūces, nokāpa pa trapu, kas bija nolaists gar kuģa sāniem, kad spānieši glābās ar laivu, iebrida jūrā un teica «San Antonio» ardievas.
Tagad vējš bija norimis un spoži spīdēja saule, sasildīdama viņu atdzisušās asinis. Brist nebija grūti, jo ūdens sniedzās tikai mazliet pāri viduklim, jūra bija pavisam rāma, pamats gluds un smilšains. Tuvojoties krastam, viņi ieraudzīja tur pulcējamies ļaudis un nosprieda, ka tie nāk no mazās Motrilas pilsētiņas, kas atradās augstāk pie upes, kura šeit ietecēja līcī. Viņi redzēja arī vēl ko citu — proti, «San An.tonio» laivu — un nopriecājās, saprazdami, ka tā laimīgi sasniegusi krastu, jo laiva stāvēja uz ķīļa un tās dibenā bija tikai nedaudz ūdens. Sur tur gulēja malā izskaloti cilvēku līķi — pavisam kādi pieci vai seši — acīmredzot tie jūrnieki, kas bija peldējuši pakaļ laivai vai pieķērušies tās bortam. Sieviešu starp noslīkušajiem nebija.
Kad Kastels un Pīters beidzot sasniedza malu, tur vairs stāvēja tikai nedaudzi cilvēki, jo pārējie bija sākuši brist uz kuģi, lai to izlaupītu, vai arī aizgājuši sameklēt laivas tādam pašam nolūkam. Krastā viņus sagaidīja tikai sievietes, bērni, trīs veči un garīdznieks — viltīga izskata vīrs ar pieglaimīgu seju un alkatīgām acīm. Tas panācās uz priekšu un pieklājīgi sveicināja viņus, sacīdams, lai pateicas dievam par izglābšanos.
— To mēs patiešām arī darām, — atbildēja Kastels. — Bet pasakiet mums, tēvs, kur ir mūsu ceļabiedri?
— Daži no viņiem ir šeit, — garīdznieks atbildēja, norādīdams uz līķiem. — Pārējie kopā ar abām senjorām pirms divām stundām devās ceļā uz Granadu. Marķīzs Morelja, kas man piešķīris šo draudzi, teica, ka viņa kuģis nogrimis un vairāk neviens dzīvs neesot palicis. Tā kā miglā nekas nebija redzams, mēs viņam noticējām. Citādi mēs- būtu ieradušies te agrāk, —^ viņš zīmīgi piemetināja, — jo esam nabaga ļaudis, kam svētie reti sūta avarējušus kuģus.
— Kā viņi devās uz Granadu, tēvs? — Kastels jautāja. — Kājām?
