Tomēr viņi joprojām vilkās uz priekšu, atspirdzinādamies ar ūdeni, kad vien izdevās to atrast labības lauku apūdeņošanas grāvjos, un noiedami stundā tikai mazliet vairāk par jūdzi. Pret pusdienlaiku tveice kļuva tik nepanesama, ka viņi bija spiesti apmesties uz atpūtu dažu palmām līdzīgu koku ēnā, un šeit, galīgi pārguruši, abi ieslīga snaudā.
Viņus pamodināja cilvēku balsis, un, pietrūkušies kājās, viņi izrāva zobenus, jo domāja, ka tos ir panākuši laupītāji no mājvietas. Taču nelietīgo bandītu vietā viņi savā priekšā ieraudzīja astoņus maurus, kas cēli sēdēja seglos uz baltiem zirgiem, ar turbāniem galvā un plīvojošos apmetņos, kādus Pīters vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. Mauri ar savām rāmajām acīm nopietni un, kā šķita, ne bez žēluma noraudzījās uz abiem ceļiniekiem.
— Noglabājiet savus zobenus, senjori, — teica mauru grupas vadītājs nevainojamā spāņu valodā (tā vien likās, ka tas ir austrumnieku drānās ietērpies spānietis), — jo mūsu ir daudz un mēs esam spirgti, bet jūs esat tikai divi un pie tam ievainoti.
Pīteram un Kastelam neatlika nekas cits kā paklausīt.
— Kaut gan nav lielas vajadzības jautāt, tomēr atbildiet.man, — maurs turpināja. — Jūs esat tie vīri no Anglijas, kas uzkāpa uz «San Antonio» un izglābās, kad tas nogrima, vai ne tā?
Kastels pamāja ar galvu un atbildēja:
— Mēs uzkāpām uz tā, lai atrastu …
— Nav svarīgi, ko jūs meklējat, — maurs viņu pārtrauca. — Augsti godājamu dāmu vārdus nedrīkst pieminēt svešinieku klātbūtnē. Bet pēc tam jūs mājvietā atkal iekļuvāt nepatikšanās, un šis garais senjors tur izturējās ļoti drošsirdīgi. Jā, mums tas viss ir zināms, un mēs apliecinām savu cieņu cilvēkam, kas tumsā prot tik labi rīkoties ar zobenu.
— Pateicamies, — Kastels sacīja. — Bet kāda jums daļa gar mums?
— Senjor, mūs sūtīja mūsu kungs, viņa ekselence marķīzs Mo- relja, lai mēs jūs uzmeklētu un aizvestu uz Granadu, kur būsiet viņa viesi.
— Tātad garīdznieks ir izstāstījis. Es jau tā domāju, — Pīters nomurmināja.
— Mēs lūdzam jūs sekot mums labprātīgi, jo negribam pielietot vardarbību pret tik drošsirdīgiem vīriem, — mauru grupas vadītājs turpināja. — Lūdzu, sēstieties divos no šiem zirgiem un jājiet mums līdz.
— Es esmu tirgotājs, un man Granadā ir draugi, — Kastels atbildēja. — Vai mēs nevaram doties pie viņiem, ja nevēlamies izmantot marķīza viesmīlību?
— Senjor, mums ir dota citāda pavēle, un šeit mūsu kunga marķīza vārds ir likums, ko nedrīkst pārkāpt.
— Es domāju, ka Granadas karalis ir Boabdils, — Kastels sacīja.
— Bez šaubām, senjor, karalis ir viņš un ar allaha žēlastību tāds arī paliks, bet marķīzs ir viņa asinsradinieks, pie tam, kopš noslēgts pamiers, marķīzs Morelja ir viņu augstību Spānijas karaļa un karalienes reprezentants mūsu pilsētā.
Pēc priekšnieka mājiena divi mauri nokāpa no saviem zirgiem, paveda tos uz priekšu un, pieturēdami kāpšļus, piedāvājās palīdzēt Pīteram un Kastelam uzkāpt seglos.
— Neko nevar darīt, — Pīters noteica, — mums jāpadodas.
Un tā, diezgan neveikli uzrausušies zirgos, jo abi jutās kā salauzti, viņi jāja līdzi saviem sagūstītājiem.
Saule tagad jau slīdēja uz rieta pusi, jo viņi bija ilgi gulējuši, un, kad jātnieku grupiņa sasniedza Granadas vārtus, muedzini mošeju minaretos aicināja ticīgos uz vakara lūgšanu.
Pīteram par mauru lielo pilsētu radās tikai gaužām miglains un juceklīgs priekšstats, kad viņš, balti tērpto pavadoņu ielenkts, jāja pa to nezin uz kurieni. Šauras, līkumotas ieliņas, baltas mājas, aizslēģoti logi, pieklājīgu, klusējošu ļaužu bariņi, kuros redzēja tikai vīriešus, kas visi bija ģērbušies svešādajos, plīvojošajos tērpos un ziņkāri noraudzījās uz viņiem, smailas, ar ornamentiem rotātas arkas un liela, pasakaina celtne kalnā … Aiz sāpēm un pārguruma Pīters bija kā apdullis, kad jāja caur šo brīnumaino un impozanto pilsētu, pats izskatīdamies visai dīvains ar savām garajām kājām, asinīm notraipīto apģērbu un jocīgo zāles cepuri galvā.
Taču, lai cik ērmots bija viņa izskats, neviens par viņu nesmējās. Varbūt cilvēki zem šīs groteskās ārienes saskatīja kaut ko no Pītera īstās dabas vai arī bija dzirdējuši, kā viņš pratis cilāt zobenu mājvietā un uz kuģa. Lai nu kā, granadiešu attieksmē izpaudās tikai atturīga nepatika pret kristīgo un tai pašā laikā cieņa pret nelaimes piemeklētu drosminieku.
