— Senjora, jūs man neticat, un par to nav ko brīnīties. Un tomēr es runāju taisnību. Tas, ko jūs redzējāt no torņa, bija spēle, kurā senjors Broums, kā varbūt pamanījāt, savu lomu tēloja gaužām nelabprāt un tikai manis pierunāts, jo es teicu, ka no tā atkarīga mana dzīvība. Es viņu kopu visu grūtās slimības laiku, un viņš nav nepateicīgs.
— Tā man likās gan. Taču es jūs nesaprotu.
— Senjora, es esmu verdzene šajā pilī, atstumta verdzene. Varbūt jūs varat uzminēt pārējo, tas šeit ir parasts stāsts. Man apsolīja brīvību, ja ģs, ko uzskata par skaistuli, savaldzināšu šā vīrieša sirdi un padarīšu viņu par savu mīļāko. Ja es to nespētu, tad droši vien mani pārdotu kā verdzeni vai varbūt sodītu vēl bargāk. Es piekritu — kāpēc gan ne? Man tas bija nieks. No vienas puses — dzīve, brīvība un bagātība, dižciltīgs bruņinieks un galants draugs uz īsu laiciņu, no otras — kaunastabs vai nāve, kas neizbēgami man draud tagad, ja tikšu pieķerta. Es viņu nesa- valdzināju, senjora, un, patiesību sakot, arī sevišķi necentos to izdarīt. Senjors Broums manī redzēja tikai savu kopēju, neko vairāk, un man viņš bija nopietni slims cilvēks, nekas vairāk. Pamazām mēs kļuvām labi draugi, un es uzzināju, ko viņš pārdzīvojis un kā šeit nokļuvis, uzzināju arī, ka šīs lamatas uzstādītas, lai jūs apmānītu un ievilinātu vēl dziļāk slazdā. Senjora, es nekā nevarēju viņam to visu paskaidrot, tajā telpā mūs pastāvīgi izspiegoja un man nebija izdevības atklāti parunāt. Bija vajadzīgs, lai senjors Broums izliktos manī iemīlējies, tādēļ es izvedu viņu dārzā un, labi zinādama, ka mūs novēro, liku viņam tēlot šo lomu, tādējādi šķietami piekrāpjot jūs.
— Es tomēr vēl nesaproti, — Margareta jau maigāk sacīja. — Jūs sakāt, ka jūsu dzīvība vai labklājība atkarīga no šīs kaunpilnās intrigas. Bet kādēļ tad jūs man to atklājat?
— Lai pasargātu no ciešanām jūs, senjora, glābtu savu draugu senjoru Broumu un atriebtos Moreljam.
— Kā jūs to izdarīsiet?
— Jūs abi tagad zināt patiesību, bet ar tālāko būs grūti. Tieši par to es atnācu ar jums parunāt, uzņemdamās lielu risku. Ja mans kungs nebūtu izsaukts uz mauru karaļa galmu, 'es nebūtu varējusi atnākt, un kuru katru mirkli viņš var atgriezties.
— Vai jums ir kāds plāns? — vaicāja Margareta, strauji paliekdamās uz Inesas pusi.
— Plāna pagaidām vēl nav, bet padomā man kaut kas ir. — Inesa pagriezās, paskatījās uz Betiju un piebilda: — šī lēdija ir jūsu radiniece, vai ne, kaut arī patāla un zemākas kārtas?
Margareta pamāja.
— Jūs esat diezgan līdzīgas, — Inesa turpināja, — apmēram vienādas augumā un arī pēc figūras, kaut gan senjora Betija ir druknāka, ar zilām acīm un zeltainiem matiem, bet jums acis ir melnas un mati kastaņbrūni. Ar nolaistu plīvuru vai naktī nebūtu viegli jūs atšķirt, ja rokās būtu cimdi un jūs runātu tikai čukstus.
— Jā, — sacīja Margareta. — Bet ko tas dod?
— Te nu senjorai Betijai jānāk talkā, — Inesa atbildēja. — Senjora Betija, vai jūs sapratāt, ko mēs runājām?
— šo to, bet gluži visu ne, — atbildēja Betija.
— Tad lai jūsu kundze jums paskaidro, ko nesapratāt, un nedusmojieties uz mani, lūdzama, ja es zinu par jums un jūsu sirdslietām vairāk, nekā esat man stāstījusi. Donja Margareta, pasakiet viņai, ko es teicu.
Kad tas bija izdarīts, Inesa, mazliet padomājusi, lēni turpināja runāt, un Margareta pārtulkoja no spāņu valodas angliski visu, ko Betija nesaprata.
— Morelja Anglijā atklāja jums mīlestību, vai ne, senjora Betija? Un iekaroja jūsu sirdi, kā ir iekarojis jo daudzu sieviešu sirdis, tāpēc jūs noticējāt, ka viņš grib aizvest sev līdz un apprecēt jūs, nevis jūsu māsīcu. Tā bija, vai ne?
— Kāda- jums gar to daļa, svešā sieviete? — Betija jautāja, pietvīkdama aiz dusmām.
— Nekādas, bet es varētu pastāstīt dažu labu tādu pašu mīlestības stāstu, ja jums labpatiktos dzirdēt. Taču noklausieties līdz galam un tad atbildiet man uz vienu jautājumu vai varbūt labāk atbildiet uz jautājumu vispirms. Vai jūs gribētu atriebties šim augstdzimušajam blēdim?
— Atriebties? -— Betija, sažņaugdama rokas dūrēs, izdvesa caur saviem veselīgajiem, baltajiem zobiem. — Es būtu gatava riskēt ar dzīvību, lai to izdarītu.
— Tāpat kā es. Šķiet, šai ziņā mēs esam vienis prātis. Un man liekas, ka es varu jums parādīt ceļu uz to. Jūsu māsīca ir redzējusi kaut ko tādu, ko viņas kārtas sievietēm nepatīk redzēt. Viņa ir greizsirdīga, un sadusmota — vai vismaz bija, pirms es viņai pastāstīju patiesību. Jau šovakar vai rīt pie viņas ieradīsies Morelja un jautās: «Vai neesat pārdomājusi? Vai jūs vēl arvien man atsakāt vīrieša dēļ, kurš atdod savu sirdi pirmajai gaisīklei, kas viņu kārdina? Vai tagad jūs kļūsiet mana sieva?» Un ja nu viņa atbildētu «Jā!»? Pag, pag, neiebilstiet, ļaujiet man pateikt līdz galam! Un ja nu tad notiktu slepenas laulības un senjora Betija ar līgavas plīvuru dotos pie altāra, bet donja Margareta, kas ietērptos Betijas drēbēs, kopā ar senjoru Broumu un savu tēvu tiktu atlaista brīvībā?
