Nākamajā rītā Morelja lūdza audienci pie karalienes, bet tika noraidīts, un karalis, viņa tēvocis, bija aizceļojis. Tad Morelja mēģināja dabūt atļauju apmeklēt Margaretu cietumā, taču ne augstais stāvoklis, ne vara, ne arī nauda neatslēdza viņa priekšā tā durvis. Tāda esot karalienes pavēle, viņam paskaidroja, un viņš saprata, ka turpmāk jārēķinās ar Isabellu kā ar ienaidnieku. Tad Moreljā pamodās atriebības tieksme, un viņš sāka meklēt Inešu un Motrilas garīdznieku Enriki, taču izrādījās, ka Inesa bija nozudusi bez pēdām, bet svētais tēvs atradās drošībā aiz inkvizīcijas sienām. Ārpus tām viņš nerādījās, un nepiederīgais, lai cik augstu stāvokli tas ieņemtu, iekļūt inkvizīcijā un tikt klāt tās amatpersonai nevarēja. Pārskaities un sarūgtināts, Morelja apspriedās ar advokātiem un draugiem, jo saprata, ka pret viņu tiks celta apsūdzība un jābūt gatavam aizstāvēties. Vēl joprojām viņš cerēja, ka varbūt tomēr izdosies atdabūt Margaretu. Moreljas rokās bija viena laba kārts, ko viņš tagad nolēma izspēlēt. Viņš zināja, ka Kastels ir ebrejs, kas ilgus gadus izlicies par kristīgo, un pret tādiem Seviljā žēlastības nebija. Varbūt, izmantojot bailes par tēva likteni, viņš spēs ietekmēt Margaretu, kuru iegūt tagad kāroja kar- stāk nekā jebkad.
Katrā ziņā Morelja bija gatavs to izmēģināt un laist darbā jebkurus, pat viszemiskākos līdzekļus, lai tikai nepieļautu, ka Margareta apprecas ar viņa sāncensi Pīteru Broumu. Bija vēl arī cerība, ka šo Pīteru par Ermandadas kareivja nogalināšanu ieslodzīs cietumā vai pat sodīs ar nāvi.
Tā nu Morelja nopietni gatavojās lielajai cīņai un gaidīja Betijas ierašanos Seviljā, jo aizkavēt to nespēja.
Bija pagājušas septiņas dienas. Visu šo laiku Margareta un viņas tēvs mierīgi pavadīja cietumā, juzdamies tur gandrīz kā viesi, nevis ieslodzītie. Pie viņiem brīvi drīkstēja nākt apmeklētāji, to vidū arī Huans Bernaldess, Kastela draugs un kompanjons, kurš viņiem pastāstīja visu, kas notika ārpusē. Ar Bernaldesa starpniecību Kastels nosūtīja Betijai pretī vēstnešus, kam bija uzdots viņai pastāstīt, kāds ir stāvoklis, un brīdināt par tiesu, kur tiks izskatīta viņas lieta.
Drīz vien vēstneši atgriezās un ziņoja, ka «marķīze Morelja» ceļo uz Sevilju ar lielu greznību, spožas svītas pavadīta, pateicas par brīdinājumu un cer godam sevi aizstāvēt.
To dzirdot, Kastels iepleta acis un Margareta nosmējās, jo, kaut arī viņa nezināja visu, kas norisinājās Granadā, bija pārliecināta, ka Betijai kaut kādā veidā izdevies Morelju piespiest pie sienas un tam nebūs viegli ar viņu spēkoties. Taču, kā Betija tikusi pie lielas svītas, to Margareta nevarēja iedomāties. Tomēr, baidīdamās, ka Betijai ceļā neuzbrūk vai kā citādi nenodara ļaunu, viņa uzrak
stīja karalienei pazemīgu vēstulīti, kurā lūdza aizsargāt viņas māsīcu no visām iespējamām briesmām, kas tai varētu draudēt, iekams viņa stājusies majestāšu priekšā un nodevusi savu liecību.
Pēc stundas Margareta saņēma atbildi, kas pavēstīja, ka šī dāma atrodas karalienes aizbildnībā un jau nosūtīta apsardze, kas viņu pavadīs un aizsargās pret jebkuru uzbrukumu; lai sagādātu dāmai lielākas ērtības, viņai sagatavota mītne cietoksnī ārpus Seviljas, kuru apsargās dienu un nakti un no kurienes viņu atvedīs uz tiesu.
Pīters joprojām tika turēts atsevišķā kamera, bet ik dienas pusdienlaikā Margaretai un Kastelam bija atļauts ar viņu satikties mūra žoga ieskautajā cietuma dārzā, kur tie varēja izrunāties pēc sirds patikas. Tur Pīters arī katru dienu vingrinājās visās vīru cīņas mākslās, it īpaši paukošanā, kur par partneriem viņam bija citi cietumnieki un zobenu vietā kalpoja nūjas.
Bez tam Pīters drīkstēja izmantot savu zirgu, ar kuru bija atjājis no Granadas. Cietuma pagalmā viņš sacentās turnīros ar komandantu un citiem džentlmeņiem un pierādīja, ka šai cīņas veidā ir pārāks par visiem. Pīters vingrinājās aizrautīgi un ar lielu dedzību, jo Margareta bija viņam pastāstījusi, kādu mājienu devusi karaliene, un viņš gribēja atgūt savu bijušo izveicību, kā arī izkopt līdz pilnībai māku rīkoties ar visiem ieročiem, kādus lietoja Spānijā.
Tā ritēja laiks, līdz kādā pēcpusdienā cietuma komandants viņiem pavēstīja, ka Pītera tiesāšana notiks nākamajā dienā un ka Kastelam ar Margaretu arī jāierodas tiesā kā lieciniekiem. Mazliet vēlāk atnāca Bernaldess un pastāstīja, ka karalis atgriezies Seviljā un kopā ar karalieni būs klāt šai tiesas procesā, par kuru pilsētā jau tiekot daudz runāts, jo Moreljas laulības izraisījušas vispārēju ziņkāri un par tām klīstot dažnedažādas baumas.
Bernaldess nešaubījās, ka Margareta un viņas tēvs tiks atbrīvoti un Avarēs doties uz savu kuģi, kas gatavs aizbraukšanai; turpretī par Pītera izredzēm viņš nekā nezināja sacīt, jo viss bija atkarīgs no tā, kā karalis skatīsies uz Pītera nodarījumu, pie tam Morelja bija karaļa brāļadēls, kaut arī neatzīts, un baudīja viņa labvēlību.
